cilvēki apkārt, par ideāliem
Šodiena varbūt nebija no tām priecīgākajām dienām, taču arī ne no tukšajām.
Mammai rīt (nu jau šodien) ir dzimšanas diena un izdomāju, ka ja joprojām neesmu viņai uzgleznojusi magones,
tad vismaz uzcepšu kūku. Tā arī izdarīju.
Bet vispār ieraksts ir par to, ka mamma ir viena maģiski kolosāla būtne.
Šodien ir smagi uz sirds, taču neesmu pieradusi un tik drosmīga, lai izstāstītu mammai,
taču viņa tik un tā atrod īstos vārdus, nemaz nezinādama, par ko ir stāsts.
Mēs varam cerēt, gaidīt, īgņoties par to, ka otrs cilvēks mūs nemīl tik ļoti vai nemīl tādā
vai šādā veidā, kā mums gribētos, jo patiesībā vienmēr kaut kas nebūs un būs par maz, protams,
to var arī norakstīt uz "nepareizo cilvēku". Taču to arvien vairāk apzinos.
Un mamma to šodien ietērpa vārdos, ka lai arī kā tas otrs cilvēciņš lolo un mīl,
ir sirds kambaris, kuru neviens cilvēks nevar aizpildīt, bet Dievs.