un ko es ar to domāju?
gaišums, vieglums šķiet tik tāls, ka tas liek man domāt, ka neesmu to pelnījusi.
skumjas, piezemētība, noslēgtība, ko vēl jo vairāk iezīmē lietus un apmākušās debesis ir manu pēdējo dienu, iespējams nedēļu, krāsas.
.
"mīlestība ir sāpes", un es patiešām domāju (pag., tag.), ka šis vārds ir skaists, kas liktu smaidīt un priecāties, bet ne raudāt. vai "mīlestība" vispār ir vārds?
.
mēs esam tik iestiguši un iestrēguši viens otrā, mūsos un vispār, kā divas kājas purvā.
bet es nepieņemu nevienu citu domu, kā to, ka paies diena/s un viss būs labi un mainīsies, paliks - gaišs un viegls.
.
vai nav tā, ka arī tad, ja mēs nesastopamies ar karu, ikviena cilvēka dzīvē ir laiks, kad ir "karš" un visam tam sekojošās sajūtas?
Remarks rakstījis, ka es varu iedomāties par to, ka citiem/citur ir ļaunāk, bet ko man tas līdz?, tāpat kā to, ka ideālisti ir .. neatceros precīzu vārdu, bet tas bija kas līdzīgs - neiedojamākie, neciešamākie cilvēki, nācās viņam piekrsit.
.
un pirms pieciem gadiem (ja ņem vēra, ka šodiena joprojām ir 7diena) bija 2004 7. jūnijs - diena (krustēva dzimšanas diena), kurā es savā pusaidža pancīgajā vienkāršībā aizdevos pie Edgara, lai apsveiktu viņu un tiku iepazīstināta ar manu mīlu - ar Gintu.