Garastāvoklis: | aiz loga saule |
sevis izziņa
Iedvesmojoties no pitcha 'Par zagšanu' un 'Zālīša kungs par laulību un psiholoģisko adaptāciju'.
Labās lietas ir loģiskas. Kaut kā pēdējā laikā aizvien vairāk jāapzinas, ka patiesībā es zinu un jūtu, kas ir pareizs un kas nē, kas ir labs un kas nē. Lai arī gadās, ka tam ir grūti dot kādus argumentus, taču mana būtība zina, ka tas tā ir. Lai arī bieži sanāk rīkoties tieši pretēji, taču tieši pēc nepareizas rīcības nāk apziņa un sajūta par to, ka 'it's not the way I wish..'
Kāpēc?
Jo tas ir vecāku mācīts? Jo tas ir baznīcā, no draugiem dzirdēts? Jo tas ir atmiņā, sirds-apziņā ierakstīts?
vai arī šīs labās un pareizās lietas ir tikai man tādas?
man nepatīk/sāpina, ka kāds no man tuviem cilvēkiem smēķē.
neieredzu melot, jo man nepatīk, kad man melo.
man nepatīk, ja izsit svešas mašīnas logu, man nepatīk ja zīmē uz svešas mājas sienas, man nepatīk, ja špļauj podjezdā (ir kāds latviskāks variants šim vārdam?).
mani neuzjaurina citu slavinājumi par iereibušiem cilvēkiem.