manas vērtības ir manāmi iemīdītas, vājajiem laikam nav īsti lemts izdzīvot.
miers šobrīd nav tas ceļš, kuru esmu izvēlējusies, jau tā daru visu mierīgi/lēnām, jo citādāk nemaz nevaru, kas vēl vairāk iesūc. bet iekšējais miers.. es pat tagad nezinu, no kā tas atkarīgs un vai nemaz nav ietekmējams no ārpuses. emocionalitātes un spriedzes līmenis ir pārāk augsts, lai sasniegtu stabilu miera stāvokli vai varbūt atkal vēlos aizbildināties ar vārdiem "nav laika", nav laika pašai sevī? laikam jau.. bail par to, ka sagrūžot tos visus darbus nākamajam brīdim, tie pāgrūs pār mani un aptrūksies gaisa. bet paldies..