Vectra trip
Divas nedēļas aizskrēja kā mirklis. Negribas ticēt, ka esmu atkal mājās ar skolu, darbu.. varētu vēl kādu mēnesi (ar nelūstošu auto).: )

Rīga..- Jelgava – Eleja – Bauska - Kaunas – Suwalki (Svalki) - Ļodza - Varšava - Čenstohova
Pirmā diena
6.10.08.
Viss protams vienmēr nenotiek, tā kā plānots, tāpat arī šis ceļojums, lai to aplecinātu, pastāstīšu, kā mums gāja. Gints un Neļī apņēmās pirmdien celties 6:15, ieiet dušā, paēst, sakrāmēt visu ko līdzi ņemšanai. Bet piecelšanās notika tajā laikā, kad bija plānots doties ārā no mājas un tas būtu 6:50. Tātad plāni jau nobīdījās apmēram par kādu stundu. Kad Neļī beidzot izčakarējās, varējām kraut visas mantas mašīnā un uzsākt ceļu. Lai arī Gints varētu apgalvot, ka esmu paņēmusi līdzi daudz mantu, viņam nav jātic. Vēl nepaspējuši tā kārtīgi uzsāķt ceļu, kā pa ceļam pirms Āgenskalna atcerējāmies, ka ir aizmirsta svarīga lieta – termoss, nežēlojot mūsu dārgo laiku (jo šīs dienas paredzamais km draudzums bija 800 km), pa sastrēgumiem devāmies atpakaļ uz māju pēc termosa. Neļī iznesas no mašīnas un srien uz dzīvokli, nonākot līdz durvīm atceras, ka somā nav mājas atslēgu, tāpat kā nav neviena mājās un nesaprot, kā tas ir iespējams, jo atceras, ka tās tika paņemtas. Atpakaļ uz mašīnu, dodamies pie Mario uz skolu, lai aizņemtos uz pāris min atslēgas, viss notiek, tiekam pie termosa un kartēm. Bet mājās atslēgu arī nav, tās tika ieliktas lielās somas kosmētikas maciņā, ko protams Neļī tika aizmirsusi. Ups! Nu jā, pa sastrēgumiem dodamies tālāk uz Jelgavu pie Gata, lai iegūtu savā apgādībā GPS, ar apm stundas nokavēšānos no miega aizpampušais Gatis ir sasniegts ar visu GPS un 3 mēnešus jauno kucēnu Mozeru, ar lielām ķepām un krunkainu purniņu. Kāds laiciņš instalējot programmu, kas kaut kādā veidā tomēr veiksmīgi aiziet un dodamies uz servisu, lai pārbaudīītu, kas noticis riepai, kura laiž cauri gaisu tieši pirms brauciena. Galu galā servisā tiek pavadīta 1,5 h, jo bija jāmaina abas priekšējās vakar nomainītās riepas, kas izrādījās brāķītis, tagad Vektriņai ir divas ziemas riepas ar radzēm bez radzēm.Kad šis tā kā būtu un divīts atstats, dodamies uz Eleju, kur auto vadīšanu pārņemu (pirmo reiz ar opelīti) neļī un Dujem v Bausku, tur mūs sagaida lielveikals Rimī, kurā atstājam apmēram 13, - Ls (pagaidām vēl latus) – mājas čipsi un Valmieras dzērvņu jogurts – ņamm, namm. Tālāk seko uzpildīšanāš, auuto, ne tikai mūsu un spožā ideja par auto nomazgāšanu, kas beidzās ar nolocītu mašīnas spguli, bet pagaidām vēl rāda, Vektriņa pacieš mūsdienu automātisko ierīču nežēlību, kas patiesbā nemaz tik labi mašīnu neprot mazgāt. Bet tur iekšā bija daudz lietus un sarkanzilas vēj-mačalkas. Tad kad konstatēts, ka spogulim ir nodarīte skāde, bet tas tomēr kkā turas, dodamies tālāk uz LV-LT robežu, kuru veiksmīgi šķērsojam un sastopamies ar pauguraino Lietuviškas zemi. Lietuviškas ir bagāta zeme ar visādiem sazin kādiem interesantiem vietu nosaukumiem, piem., Kedainiaini, Kaunas (igauņi sapratīs).. vairāk neatceramies un ceļu policistiem. Un Kaunas, kā izrādās, ir ļoti skaista pilsēta, rudenī paveras kolosāls skats no galvenā tilta, kas ved pa taisno uz Poliju. Braucām, braucām pa skaisto kaimiņzemi un nokļuvam Polijā. Polijā protams, ļoti daudz fūru. Tagad esmu spec fūru apdzīšanā, jo mēroju ceļu līdzpat Varšavai, daudz tur km. Kad dzīts bija pietiekoši ilgi vajadzēja ieturēt kādu zaļo pieturu, kas sagadijās tieši ciemos pie zirdziņiem, ļoti skaistiem, uzskates materiāls ir skatāms bildēs. Lauks, divi, gaiši bruni zirdziņi, viens komunikablāks, mīļš un dīvaini liels. Pieminēšanas vērts ir arī poļu slavenāceļa zīme “Konec”, ko tā arī līdz galam neesam atkoduši. Kad krēsla sāka klāt mūsu galvas un lietus pietiekoši bija izmērcējis asfalta segumu, Neļī pratās uzspolēt tieši uz apļa krustojumā, apgriežot mašīnu par 180 grādiem, brīnumainā kārtā bez starpgadījumiem, bet diezgan ekstrēmi un atmiņā paliekoši. Bet vispār baigie čaklīši esam, jau patsmito stundu esam ceļā G pārņēmis pēdējo 200 km vadību, smeļoties spēkus energy drinkā, bet Neļī, novilktajās kedās. Autobāņi, maģistrāles, šosejas, pilsētu skatu maz. Taču mirkli pametot aci pa labi orandži mirgojošu bākuguņu apspīdēts, mūsu skatam paveras tanks (ar fūri vests).
50 km līdz Čenstohovai, 1:14
UPD: Līdz čenstohovai nonācām čiki, piki, tikai nedaudz ap 2iem naktī, guļošā pilsētā, paapļojot pa ielām un atsakoties no Mr. Camping devāmies guļēt pie parciņa.



Otrā diena

Tante, kas stopēja kalnos trīs reizes pirms mums.
Nomaldīšanās līdz Aušvicai.
Sucha
Censtohova, tornītis, kāpenes.
Vaņovka, Kļin, Hruštin
7.10.08.
Polija: Čenstohova – Bedzin –Katowice - Aušvice – Kety – Hrustin
Pamostamies biezā miglā ietīti, ņam, namm.. šuk, šuk iztīram zobus un kapājam uz baziliku, kas atrodas apm. 5 min attālumā, apkāt viss sļapš. Dabujām bezmaksas toilet, un Neļī - ar publiskiem bidē. Tālāk haotiskais bazilikas iekšpagals, kas neskatoties uz lietaino darba dienu ir diezgan piepildīts, viss tā teikt notiek. Dodamies uz tornīti – jēj, tikai Neļī ir traki bail no augtuma (pa trepēm kāpt), tāpēc Gints drošdirdīgi turēdams Neļī roku pavada viņu šajā fobistiskajā ceļā, bet tas nekas, kas.. augšā ir dikti skaisti – viss, tāpat kā lejā – miglā tīts. Ķap- ļap esam lejā satiekam slano Melno Madonnu. Savukārt vienā no bazilikas kapellām atrodas ļoti interesantas krusta ceļa gleznas, postmodernas (skat. foto). Lēnā garā izkustamies uz Aušvici, lai lēnais gars patiešām būtu lēns, mēs noviramies no ceļa (netīšām) un paapļozigagojāmies, apgriežoties neatļautās vietās, efektīvi pārkāpām ceļu satiksmes noteikumus. Taču galu galā ap kādiem 15iem nokļuvām Ašvicē, vairākas stundas mērojot 100 km ceļu. Pastaiga pa nacistu tipa (kulaks) nāves plantācijām, joprojām miglā tītām. Un varam doties uz Horvātijas ezeriem, kas beigās palika pie Polijas – Slovākijas kalnainās robežas. Beigās palikam kalnos Slovākijas ziemeļos aiz skaistiem naksnīgiem kalnu ciematiņiem (skat. video), pa ceļam iegriežoties Lidl veikalā un BP (British petrolium uzspildes stacijā). Rezumējot – stresaina diena ar (gandrīz) jauku, mierīgu vakaru pie naktsmājām un dzeltenu kanalizācijastīrītāj auto. Ērti iekārtojot mūsu “guļamvietu” ap 23iem devāmies pie miera.
08.10.08, 22:02



Trešā diena

~ Hrustina – Ružomberoka – Budapešta – Sahy – HR: Zagreb

Pamodāmies miglā jebšu lielā mākonī un pa līkumotiem ceļiem devāmies uz Ružomberoku, kurā iegriezāmies Tesco, pilsēta atrodas ielejā starp kalniem, ļoti skaista, tāpat kā ceļš līdz tai. Tesco mēs iepirkām ceptus katupeļus, pēc mūsu pieņēmumiem ar 5 dienu vecu garšu, bet kurus veiksmīgi notiesājām ar 3dienīgu sautējumu, kas nemaz tik slikti negaršoja. Ēst ta ēst, bet kādā vietā mēs ēdām, to jāskatās bildēs, vienīgiais varam pačukstēt, ka tas bija kalna pļavā ar kolosālu skatu uz kalniem, līdz kuram nokļuvām mēs ar vektriņu, ko īpaši jāpiezīmē Ginta čomiem. Kad vēderi bija pilni un aces pamielotas, šuk, šuk un devāmies tālāk uz Budapeštu pa kalnainainiem, lejainiem, līkumainiem ceļiem – Ungārijā. Jau skaidrā gaišā dienas laikā nokļuvām līdz Budapeštai, ar ļoti skaistu staciju! Nolikām na haļavu centrā mašīnu, pateicoties čheing puisim, un devāmies uz parlamenta ēku, skaistu, arī ļoti skaistu, atjaunotu, nedaudz iežogotu, kur pa ceļam sazvanījām Andri, sarunājām par naktsmīnēm un Romā un pie reizes apskatījām parādi, skat video un bildes. nereaģējot uz Toll ceļiem turpinam doties uz Budapeštu. Turpinājām pastaigu pa centrīņu, pilsētas sirdi, kurā dzīvo ļoti daudz skaistu māju un sastapāmies arī ar pieminekli par godu Padomju Savienības karejvjiem-atbrīvotājiem un iepretim atradās opozīcijas atgādinājums par šī paša totalitārā režīma noziegumiem pret cilvēci, kas izpaudās trīs krstu veidā un telti. Pablandījušīes pa Budapeštu dodamies tālāk uz Horvātiju, pārbraucot jauku tiltu. Tālāk bija ceļi, ceļi, cēļi, melni teļi. Palika tumšs un buroties pa Tollu ceļiem, cīnoties ar miegu, bija arī kritušie (Neļi), ar Ginta superenergy možumu tomēr nokļuvām līdz pat Plitvicai. Daži dažs dabūja vairāk pagulēt nekā citi - viens. Gints tēloja pašaizliedzīgu ņaņu un nolika kārtīgi Neļī čučet, kā arī pats (ap 3 naktī).




Ceturtā diena

9.10.08.

Plitvica – Rijeka – Slovēnija – IT: Triesta – Venēcija - ...?

Beidzot diena sākas ar saulanu rītu, taču kā vienmēr nomaļā vietā. Kamēr izkratamies un sakrāmējamies, paēdam pāris maizītes (ar ēdināšanu pagaidām ir bijis diezgan pašvaki, galvenokārt čipsi un limonādes, jāatzīst gan, ka Polijas Lild veikalā pirktie sēņu čipsi bija ļoti pat garšīgi!) un dodamies uz Plitvicas ezeru parku, kas atrodas pāris km no mūsu “naktsmītnes”. Parka autosstāvvieta ir par maksu, bet tas nekas, mēs mākam šādas lietas apiet un Gintam iešaujas prātā doma noparkoties blakusviesnīcas autosstāvvietā. Tālāk seko interesantā parka apskate, sākumā ar busiņa braucienu kalna virsotnē un turpinot iemīt takas, kas pilnas ar ūdenkritumiem/-mieņiem, ezeriem kalnā, kas kā izrādās ir izbijusī upe. Saelpojoties kalnu ezeru gaisu un pamielojot acis ar daiļiem dabas skatiem, kā laikā Neļī pamanās iemežģīt potīti, jo uzvilkusi savas ekstrēmi “ērtās” kurpes, nedaudz sareibušas galvas, bāluma, sāpju un ceļš turpinas. Ap kādiem 13.30 var turpināties ceļš uz Venēciju, diemžēl Slovēnijas alas mums laika trūkuma dēļ gāja secen, Slovēnijā gan paspējām tik iepildīt degvielu, tā pa pilnu klapi (jo tā maksā tik pat, cik Latvijā un kas ir lētāk nekā citās Eiropas valstīs, piem., Itālijā vai Lietuvā un tas ir baigi kļova!), kur ne mazāk svarīgi atradās arī tolete ar rozeti, kas nozīmē, ka Gints tagad ir ar gludiem vaidziņiem. Bet turpinot dienas gaitas, pēc Plitvicas mūsu ceļš turpinājās pa saulainiem, kalnainiem, klinšainiem un aizvien vairāk tuksnešainiem, bet iespaidīgiem ļoti līkumotiem ceļiem, ar kuriem Gints ir ticis lieliski galā un apgalvo, ka ir tos iemīlējis. Horvātija – Slovēnija – Itālija. Ar neliela stresiņa devu izbūrušies cauri Rijekai (kas atrodas jūras krastā) ar GPS un ceļazīmēm nedaudz pārguruši, taču esam ceļā uz Venēciju, kur taisamies ēst vakariņas, siltas.: )

22:20

UPD: Līdz Venēcijai mēs patiešām nokļuvām, šķērsojot 3,5 km tiltu pāri jūrai uz Venēcijas “Saliņu”. Miegaini ap pusnakti, kā tādi zombiji riņķojām, meklējot pārkingu, kādas 10 min 3 reizes izbraucot vienu un to pašu maršrutu, novietojāmies 5 min stāvvietā, ar brīdinājuma zīmi par auto evakuāciju, un aizdevāmies pa Venēciju uz kādām divām stundām. Paldies angliski runājošam vācu vīrietim, kas mūs iedrošināja nemīzt un likt vien mašīnu tur, kur īsti nedrīkst, bet kur tieši atbrīvojās 1 vieta, nedaudz autoskolas rakstura frāzes un esam iespraukušies pa centimetriem iekš “kabatas”. Kad esam to paveikuši, var doties paēst uz restoranu, kas atvērts vēl 40 min (kuru mums ieteica tas pats onka, kas kā eņģelīts no debesīm). Ar ļoti steidzīgu apkalpošanu, taču esam tikuši pie picas un pirmo reizi kopš tripa sākuma esam iegriezušies kaut kur paēst, am, am, am, vēderus piepildījuši un atlikušo picu dabūjuši līdziņemšanai dodamies apskatīt Venēcijas krastus. Paldies Dievam – nevienu žurku nesatikām, apskatījuši pāris ieliņas, tiekot pie Venēcijas kartes kādā no viesnīcām, kas Venēcijā ir uz katra stūra, saprotam, ka līdz Venēcijas bazilikai ir ļoti tālu, tāpēc tas tiek atlikt uz nākamo ceļojumu. Ap pus dieviem naktī sēžamies un braucam uz Ravennu, Gints visu dienu nobraucis jau guļ pie stūres, tāpēc vadību pārņem Neļī un ļau Gintam čučēt aizmugurē. Ceļš līdz tai bija v polnom tumaņe ar redzmību apm. 10-20 m, pa tādu vēl nebija braukts, taču veiksmīgi nonākuši gandrīz līdz Ravennai nolūztam.
10.10.08.




Piektā diena

10.10.08.

~ Ravenna – Perugia – Assisi – Vallerano - Fabrica di Roma - Roma Rīts lielā pārkingā, Ņeļī pamostas tikai tad, kad Gints jau pie stūres kādu stundu braucis uz Asīzi, notiek braukšna saulainā rītā pa Itālijas milzīgiem kalnu tiltiem un tuneļiem (9:30). Nobraukuši diezgan gabaliņu pa Itālijas ceļiem, cepoties mašīnas svelmē, jo Itālijā oktobrī vēl turas ap 25 grādiem, pa dienu noteikti, tiekam līdz Asīzes pilsētiņai, kas pati atrodas kalnā, ļoti skaistā vietā, braukuši par kalnu augšā, tiekam līdz svētā Franciska baznīcai, iekožam vakardienas picu, iztīram zobus un dodamies apskatē. Baznīca patiešām atrodas pasakinā vietā, pati gaiša no ārpuses un ar mierīgu auru iekšienē, apskatījuši baznīcu, Franciska kapu, kas atrodas pagrabstāvā, tā pat kā viņa līdzgaitnieki, padzīvojot pa lielāko suvenīru veikaliņu, turpinam šansēt uz Romas pusi. Sagaidam Jakša zvanu, kas informē mūs par, to ka varam satikties ar viņu ap 18iem, respektīvi, pēc trim stundām, tā kā vēl braucamais gabalas bija kādi 100 km, tad nolēmām aizdoties nopeldēties kādā Itālijas ezerā, atraduši to brīnumu kartē, kas saucas Bracciani ezers, lūkojāmies pēc GPS īsākā māršruta, diemžēl tā nebija īsti laba doma. Pirmo reizi nācās sastapties ar It lauku ceļiem un vispār visa brauciena laikā kā tādiem. Sākumā tomēr priecīgi par to, ka ir iespēja apskatīt arī neasfaltēto It, dodamies vien uz ezeru, jāatzīst, ka akmeņainais, stāvi līkumotais un ūdens izskalotais ceļš tomēr viesa mūsos nelielas šaubas. Kad nu bija braukti kādi 10 km pirmajā, otrajā un reizēm trešajā atrumā, sākām šaubīties vēl vairāk, protams apbrīnojot daiļās lauku plantācijas ar riekstu, olīvju kokiem un vīnogulājiem (dabūjām arī uzskates materiālu). Un līdz beidzot atskan kārtējais Emīlijas “Off Route”, un šoreiz tas nebija jaunuzraktais ceļš, ko viņa neatpazītu, bet īstā ceļa vienkārši nebija, mēģinot apgriezties šaurajos lauku ceļos, devāmies uz asfaltētu ceļu, kas vienā brīdī parādījās, bet ezeru tā arī mēs nenobaudījām, tā kā viss laiks tika pavadīts to meklējot un maldoties ne tikai pa laukiem, bet arī kolosāli šaurajā Vallerano pilsētā, kura reāli domāta tikai smart mašīnītēm un arī mūsu šaurais opelīts bija par brangu tās viduslaiku ielām, kas neparedzēja divvierziena pārvietošanos, labāk jau gāja pilsētā Fabrica di Roma. Izbesījušies tomēr tikām ārā no murdziņa un atradām ceļu uz Romu, kur Andris jau mūs gaidīja. Pareizie latvieši būdami kaut kā pacietuši itāļu braukšanas manieres Romas ielās, nokļūstam līdz Barberīnī kinoteātrim, pie kura pēc 5 min satikāmies ar Jakša jaunskungu. Noparkojušies, dodamies uz viņa mītni jeb semināru, kurš atrodas turpat centrā un kurā studē ap 170 semināristiem, viņu dienas režīms un dzīvošana Romā jau ir cits stāsts, bet par kuru nevajag domāt kā īpaši striktu. Līdz vakariņām vēl bija kāds laiciņš, tāpēc apskatījām Romas ģermāņu un ungāru katoļu semināru, kas būtībā līdzinās viesnīcai – iekšpagalms ar visādiem kociņiem, 9 stāvi, kur katram ir terase, uz kuras var iziet jebkurā dienas laikā, īpaši skaisti ir 9 stāvā, no kura paveras skats uz pislētas centru, tai skaitā uz Vatikānu un pretējā pusē uz kalniem, ko tajā vakrā varēja spriest pēc gaismiņām gaisā, pabijuš Jakša istabā, dēvāmies vakariņās un pēc tām sekoja Romas apskate vienā vakarā – rakstāmmašīna, Panteons, Kolizejs, triumfa arka, Trevī struklaka, Romas forums, itāļu sldējums, kam alus. Pastaigājušies, parunājušiem, devāmies uz karmelītu klosteri, kur Andris mums bija sarunājis naktsmājas. GPS nepievilti laimīgi nokļuvām galamērķī, kur mūs laipni sagaidīja smaidīgais priesteris Alehandro (super smaidīgs un dzīvīgs), kurš kādu laiku bija dzīvojis arī Latvijā, pats kolumbietis, atgriezās Itālijā, spriežot par Latviju, kā aukstu zemi un latiešu valodu ļoti grūtu (esot galvenajam klostera vīram teicis, ka ar Gintu esam brālis un māsa, kas deva mums iespēju netikt sadalītiem pa atsevišķam istabām). Pirmo reizi pa ceļojuma laiku bija iespēja, guļot izstiept kājas (gultā). Nepagāja ne 5 min, kad ievēlušies gultās aizmigām.
11.10.08. 19:19



Sestaā diena

11.10.08.
Roma – pilsēta bez nosaukuma pie jūras krasta – Pisa – Genova

Pamošanās pilnīgā tumsā, klostera sienās, lieliski gulēts gultās, ieiets dušā (beidzot!!), sagaidam Alehandro un dodamies brokastīs smaidīga un pozitīva priestera kompānijā (tas jau tika iepriekš minēts). Sarunas pie brokastu galda, kam kafija, kam kapučīno un dodamies dienīgās Romas apskatē, jāpiebilst vienīgi, ka klostera virtuves īpašumā ir, ja nemaldos kāda 5 litrīga Nutellas krēma bundžiņa, diezgan šokējoši! Ar GPS palīdzīu tiekam līdz Vatikānam, tiekam kārtējo reizi nolikt mašīnu par brīvu, šajā ziņā pagaidām ir veicies. Nokļūstam līdz Vatikāna laukumu ieskautajām kolonās, kas pēc izmēriem ir iespadīgās, tie romiešu celtnieki ir bijuši baigie monstri, nrunājot jau par pašas bazilikas celtniecību. Sekojot pūlim, tiekam līdz daudzmazai rindai iekš bazilikas (ko spriežam pēc Andra teiktā, ka jau ap 10iem tā sniedzas pa visu Pētera laukumu). Pieklājīgi ģērbušies un nenēsājot līdzi nažus tiekam iekš tā brīnuma, cilvēku diezgan daudz, vismaz pēc Ginta teiktā, kad pāris gadus atpakaļ tā esot bijusi daudz tukšāka. Skaista “priekštelpa” (par šo mākslas vēstures skolotāja drošī vien..), masīvas dažādu svēto un eņģeļu statujas, es teiktu barokālas, daudz griestu glenojumu, marmors, marmors, slavenā Mikelandželo skulptūra, kur Marija tur uz rokām krustā sisto dēlu, baldahīns, saules stari, lielas platības. Trāpījam uz brīdi, kad bazilikā notika indiešu sv.Mise un pāris priesteru apģērbos dominēja spilgi rozā un spilgti zaļi toņi (latviešiem ļoti nepierasti). Aizstaigājām uz pagrabstāva kapenēm, kur atrodas daudzu pāvestu kapavietas, tai skaitā Jāņa Pāvila un tad čāpojām uz Vatikāna kupolu, pakāpienu skaits ap 550, noteikti nav ieteicams doties vecākiem cilvēkiem un tiem, kam ir klaustrofobija, pagarš gabaliņš, bet skats ļoti plašs un skaist, tai skaitā uz Vatikāna dārziem, kuros ieeja ir aizliegta, karsts laiks, daudz tūristu, nedaudz žiglāks ceļš lejup. Lēnā garā dodamies uz mašinu, pa ceļam savākuši milzīgu un ļoti smagu alus kausu, kas stāvēja pie dzeramā ūdens, gan jau neviens no tā tāpat netaisītos dzert. Pa ceļam uz auto centāmies atrast veikaliņu, kurā pārdotu fokaču (itāļu maizi, kuru ar Gintu jau mēģinājām uzcept Rīgā), gandrīz jau zaudējuši cerību, tomēr atradām. Lai gan sākotnēja doma bija doties uz Florenci, dodamie uz Dženovu, jo laiks tomēr ir ierobežots un visu ieplānoto, kā izrādās, nav iespējams iespēt, gar Itālijas rietumu krastu veicam ap 500 km garu ceļu iebraucot vienā piejūras pilsētiņa un naksnīgajā Pisā, ap 12iem beidzot bijām iebraukuši Dženovā, kur jau sarunāts palikt pie ģimenes, pie kuras Gints bija gadu dzīvojis Erasmus apmaiņas brauciena laikā. Noparkojušies, parunājušies devāmies pie miera.