nenotiek
Vakar, braucot tramvajā, saņemtajā vēstulē es izlasīju šo:"Priecājos, ka esmu Tevi jebkad saticis," kas man atsauca atmiņā pirms pāris gadiem lasīto:"Man ir patiess prieks un laime pazīt tādu cilvēku kā Tevi," un uz manas sejas neviļus parādījās ironisks smaids (nezinu, varbūt arī gribējās raudāt).

"..pierakstīt lapu ar to, ko gribētu pateikt acīs (bet to acu, ko vajag, nav šeit; un kad tās redzu - tad ir diena un.. bailes(?), un, galvenais, neziņa," tas ir vienkārši pzc, ka kāds tev raksta to, ko tu domā par citu..;D (nav smieklīgi)

tagad es zinu, kādas ir tavas acis (agrāk nezinuāju). lai nu kā, viņa laikam vienmēr smaida, kad runa iet par to īpašnieku, savādāk nevar. nevermāind.