Life is like a box of chocolate

Trūkst. Cilvēkam nav lemts būt vienam. Pat kā es, kas auga 1, saprata dzīvi un mācījās ne jau no vecākiem.
Tad, kad es izjutu, ka cilvēkiem nav lemts būt vieniem, izmainījos pa 180. Ļoti radikāli. Manī atklājās tas ģimeniskais siltums, ko līdz šim nepazinu. Sāpīgi saprast, kas ir mīlestība tikai tagad, kad jau pāri 20.

Jaunie vecāki, mīliet savus bērnus stipri, tā lai viņi jūt. Es kaut kā nesajutu. Varbūt, kaut kad.. līdz 5tajai klasei. Bērni jāmīl visu dzīvi. Tikpat stipri vai viņiem ir 3 vai 30.

Laiks mani atkal ir pievīlis.
Es esmu 1. Bet manī ir sajūta, ka Tu esi tepat blakus. Es nezinu kas Tu esi, bet es ļoti ceru, ka vienreiz atnāksi fiziskā formā un mēs varēsim būt kopā. Tu man esi blakus visu laiku, otrs cilvēks, tieši tāds pats kā es, tikai pretēja dzimuma. Es gaidu to dienu, kad mēs varēsim salikt mūsu dzīves kopā un kļut vienots, pilnīgs veselums.
Es nevaru izturēt šo vientulību! Lūdzu, esi te, lai man ir ar ko parunāt, ko apmīļot un sajust.
Es tevi meklēju. Meklēju visur. Es ļoti ceru, ka vienreiz Tu atnāksi īstajā formā un īstajā laikā. Formas ir daudz, bet laiks mani pieviļ. Lego klucīši sader, bet laika līnijās tie nestāv viens otram pretī un tos nevar savienot.

Savādi, kā dzīve ar mums spēlējas. Bet varbūt vienkārši šis nav mūsu laiks?