kaut kur lasīju apmeŗam kaut ko tādu:

mēs visi meklējam otru pusīti, jo bez tās mēs nevaram. esam nepilnvērtīgi. nu, tā jau arī iznāk, ka mēs paši tādas pusītes vien esam.

protams, tā ir dīvaina un varbūt pat ačgārna doma, tomēr uz mirkli liek padomāt par sevi - cik pašpietiekams es esmu? bet nu tos spārnus, ko iespējams izaudzēt (vai beidzot ieraudzīt) attiecībās, ir unikāli un ne ar ko neaizstājami.

bet varbūt, ka es neesmu pareizi sapratis šī ieraksta būtību.