šovakar atkal domāju par laiku. sapratu ka gads ir nekas.
Tik sasodīti ātrāk gribas izaugt, lai gan senie laiki bija tik labi.
šovakar atcerējos kā mājās gaidīju tēti pārnākam no darba, kā viņš
atnākot pacēlā mani augstu augstu virs zemes un mētāja augšā nu lejā.
kā es uzsēdos viņam uz kājas un viņš mani nēsaja pa koridoru, kā
spēlējām traktorus un es teicu kad ir pagrieziens un viņš strauji pagriezās uz vienu vai otru pusi. ^^ tad viņš smaidīja, bet es pilnā balsī smējos.

es nespēju par to visu atcerēties bez asarām acīs.
ak Dievs, es biju tik maziņa.
Man tik ļoti žēl, ka tā nekad, nekad vairs nebūs. ://

tagad es viņam prasu naudu un pelnu sliktas atzīmes.
pretīgi