Tik ļoti piepildīta diena. visa kā - dahuja.
un tagad vakars? Man negribējās iet, bet kad pēkšņi bija tāda iespēja, tad, protams, ka nekas nenotiek.
Es nezinu ko man darīt. Neko. Lai viss paliek kā ir, jo es to vainas apziņu vēlreiz nevarētu izturēt.
Vienu es skaidri zinu - es negribu nevienu sāpināt.

Vienīgais ko es nesaprotu - WTF? KĀ? KĀPĒC?