acis aizdegās, rokas pieslēdzās

un, kad viņai piedāvāja pageimot pax historia

marija pajautāja, A KĀPĒC MUMS VAJAG NODARBOTIES AR ŠO HUJŅU, ja mēs varam ceļot pa visu pasauli, un pie tam mēģināt uzminēt pilsētas vai valstis

es arī šo jautājumu pastāvīgi sev uzdodu

"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus." 

Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?  

No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas ilustrācijas aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti.  Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu.

Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert. 

Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats.  "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."