mēs esam pārāk nepacietīgi. liekas, ka ar domu vien par mainīšanos (iekšēji, darbībās, domās) pietiek, lai pēkšņi mainītos visa pasaule.
nav tā, nu nav! pacel rokas - rokas būs gaisā; ar domu vien par roku pacelšanu nepietiek - jāseko darbībai. un tāpat ar to mainīšanos - gan savu, gan pasaules. pasivitāte nav vienāds ar attīstība.

laiku vispār bieži uztver tā dīvaini - vai nu kā sāncensi (apsteigt laiku, paspēt laikā utt), vai pretinieku, cīnoties pret tā nepārtraukto ritējumu. nav pretinieku, nav kaujas, nav.. un tas viss ir tieši tik nozīmīgs, dzīvi ietekmējošs, cik mēs paši uz to koncentrējamies.