šmesdiena
šodien liriski-filozofiskais es
redzēju melanholisku sapni. kā mans nu jau izbijušais fakbadijs mēģina mani apskaut un skūpstīt, bet es pa visām varītēm izvairos. dēļ tā, ka viss tas fak(ap)s man sajauca galvu un mieru.
šajā sakarā izlēmu, ka mans siltums ir vērtība un es to vairs nedalīšu tiem, kam nepienakās, kas to nav pelnījuši un grib tikai pasildīt savas nosalušās plaukstas. sak, kad nosalušie pirksti atkal pieplūdīs ar asinīm un būs silti, tad es klusiņām aizmukšu prom. nē, tā vairs nebūs. ja tu gribi ko ņemt no manis, tad lūdzu- bet dod arī ko vērtīgu pretī.
nedaudz, protams, bail, ka mans patreizējais kategoriskums arī ikdienas komunikacijā aizbaidīs prom man apkārt esošos cilvēkus, bet ņemot vērā, ka nedarbojos uz refleksiem un domāju līdzi savām darbībam un izpausmēm, uzskatu, ka kādu brīdi drīkstu būt ar asām adatām, nevis mīkstu, pinkainu kažociņu.