jei bogu, kā man ir apnicis rakt sev vienas un tās pašas bedres un vēl lekt viņās iekšā.
man ir apnicis, ka ir skumji un sāp sirds.
apnicis baidīties no vientulības, apnikusi apkārt esošā bezjēdzība.
apnicis, ka nepietiek ar sevi.
apnicis, ka nav spēka neko mainīt.
apnicis, ka īsti pat nezinu ko un kā manīt.
apnicis, ka gribu attiecības, bet man viņas kaut kā neveidojas.
apnicis, ka neveiksmes nevaru ņemt vigli, bet visam jābūt traģēdijai.

vai dzīvē notiek kā pasakā? šobrīd mani pavada trauksme, vakari ir pavisam grūti- būt vienatnē un pie skaidra saprāta. bet es taču gribu dzīvot šeit un tagad, negribu eksistēt nerealitātē, lai arī tur ir labāk. visi pārdzīvojumi un vēl ikdienas garlaicība, vientulība un pelēcība ir nepanesami pie skaidra saprāta. bet man zb.
besī, ka pasaule man uzbrūk. jauns puika man viegli sagrozīja galvu. nesaprotu tagad, vai pārvilkt visam treknu svītru, ja tas kas ir, visdrīzāk, ir tikai plāksteris, lai aizlīmētu kādu pušumu, un 10% padara mani ļoti laimīgu, bet 90% man par to ir jādomā un jāskumst. atbilde laikam uzprasās pati. bet ja viss liekas un likās īsts, tad kur ir garantija, ka tas nebija tā un ka pārsteidzoties neaizvēršu durvis kaut kam potenciāli burvīgam. varbūt tomēr jaunais, sabijies puika pārvarēs savas bailes, tāpat kā tās mēģinu pārvarēt es?!