Recap
Diezgan sen nav emuāroc, tāpēc tagad saņemsies diezgan lielu devu spriedelējumu vai faktu iz manas necilās dzīves.

Pirmkārt, darbā pašlaik esmu pamazām kļuvis no kaut kā reportierveidīga vairāk uz kaut to nolādēto darbu, kuram piedēvē cēlo "projektu vadītājs" titulu. Kas nozīmē nepateicīgu cilvēku bakstīšanu, lai viņi kaut ko izdara, un tamlīdzīgu čakaru. Rezultātā laika kaut kā klabināšanai atliek pavisam maz. Kas laikam mani nomāc. No otras puses allaž esmu nedaudz egomāniski izbaudījis kaut kāda (vienalga kāda)"vadītāja" titulu. Vairumā gadījumu tas nozīmē tikai vairāk atbildības un lielāku varbūtību, ka par kaut kā greizi noiešanu tieši es atraušos ar naglaino zābaku. Bet es laikam esmu in a way apmierināts.

No otras puses laika trūkums (un slinkums) vēl vairāk ierobežo iespējas rūpīgāk pastrādāt ar kaut kādiem tekstiem. Jau sen ilgojot apgūt tādas lieliskas lietas, kā pārlasīšana, rediģēšana, lietu atmešana un pievienošana, lai teksts būtu lasāmāks, taču tā arī nesanāk. Tāpat beigās tikai visam pārskrienu pāri ar acīm, un ja neesmu vārda "protams" vietā nejauši ierakstījis "gjdkjdf", tad viss ir vairāk vai mazāk ok.

Bet gan jau es kaut kad saņemšos. Eventuāli.


Vēl biju Nolādēto Tīstoklī. Garāku pārspriedumu par spēli jau uzrakstīju. Kad braucu pakaļ bruņām uz poligonu pēc pāris dienām, pa ceļam sāku fanoties par spēli, atmiņā glabājās tikai pozitīvākās lietas, un tīri nožēloju, ka tā nevilkās ilgāk, ka nebija vairāk iespējas izpausties kā izsitējam (monstrus padauzīt, ar citiem pārtijiem kārtot attiecības) utt. Taču šķērsojis pāris kalniņus pašā poligonā, ātri vien aizelsos un sapratu, kāpēc spēles pārsvarā dominēja negatīvas emocijas.


Vēl gribas SF atdzīvināt. Man laikam tā vieta pietrūkst. Tāds izteikts underdodzīgais savējo stūrītis.