No astainā kvīkstuļa aka Susura droši vien jau bijāt dzirdējuši par uzjautrinošo britu pseido erudīcijas un pavisam, pavisam ne pseido-ņirgāšanās un rupjību tieši britu garā šovu QI.

Beidzot atskārtu, kāpēc es jūtos tik labi skatoties šo raidījumu.

Tajā piedalās daudzi ļoti asprātīgi, intelektuāli, erudīti un atjautīgi angļu, amerikāņu, skotu, velsiešu aktieri, režisori un citi personāži, kuri ir spējīgi būt atraktīvi, un tad viņi pusstundu no vietas plēš totālākās rupjības. Nu labi, varbūt es pārspīlēju, taču tas ar kādu prieku raidījuma vadītājs Stīvens Frais (Steven Fry), kurš ir gejs, sūkstās par to, kā viņš "failed to penetrate duke's intimate circle" ir uzjautrinoši, jo ir diezgan eleganta divdomība. Taču tas, kā viņš attēlo šampanieša attaisīšanas darbību, kuras patiesībā atgādina dzimumlocekļa braucīšanas kustības, un saka: "Why can't I stop doing this?", vai arītas, kā Alans Deiviss atdarina, kā uzvedas valis, kurš nevar novaldīt savu peni, vai vēl kāds vienkārši uzjautrinās izdodot neartikulētas skaņas, pierāda to, cik lieliskas un uzjautrinošas ir vienkāršas brutālas rupbjības un absurditātes.

Kāpēc man tas ir svarīgi? Acīmredzot kaut kādos momentos esmu pieķeris sevi šaubamies par to, vai tas, ka mēs savā draugu lokā labprāt eksplodējam primitīvi rupjos, hiperbolizētos jokos, kuri galīgi, jo galīgi neievēro nekādu politkorektumu, nav tomēr kaut kāda takta trūkuma un stulbuma pazīme. Taču redzot, ka to dara iepriekš jau minētie cilvēki, pie tam nevis savā paziņu intīmajā lokā (intimate circle, hihi), bet gan nacionālajā televīzijā, tu priecīgs saproti, ka viss ir OK.

Tas viennozīmīgi (galvenokārt attiecas uz maniem draugiem), ka arī turpmāk sagaidīsiet no manis gaumīgi bezgaumīgus, truli rupjus jokus par ģenetālijām un šokolādes jūraszvaigznēm (ja nu kāds nezina, kas ir chocolate starfish droši aicinu ierakstīt šo vārdu kādā no daudzajām meklētāj programmām), nigeriem un lielām, miklām, plandošām vagīnām.