Es apbrīnoju savu ģimeni. Un tā nav iedomība, tas ir nesavtīgs apbrīns.

Tādos mirkļos es aizdomājos, ka kārtējo reizi pierādās, kāds briemīgs veiksminieks es dzīvē esmu - man ir vecāki, kuriem tiešām gribētu līdzināties visās jomās - dzīves uzskatos, morāles un ētikas jautājumos, talantā, darbaspējās un galvenais mīlestībā pret to, ko viņi dara.

Ja es saviem bērniem kādreiz spēšu būt kaut vai pustik labs tēvs, tad jau varēšu mirt laimīgs.





(un es zinu, ka varēšu, jo Tija lieliski turpina to, ko iesāka mana ģimene, proti, padarīt mani par labāku cilvēku)