Pēdējās jaukās lietas jeb Andža ar Kiki joko.

Epizode I

Saruna vakarā pie mums ar Tiju mājās.
Darbojas Andža, Tija, Kikis.

Andža: (Kikim) Es dzirdēju, ka tu esi tad atradis darbu. Kas tas ir? Tija man negribēja stāstīt.
Kikis: Da nē, nekas īpašs tur nav.
Andža: Nu atzīsties, kas tu esi, proktologa palīgs?
Kikis: (sapņaini) Kā es gribētu būt ginekologa labā roka.
Tija: Tas varētu arī nebūt nemaz tik forši.
Andža: Man arī ir tādas aizdomas. Piestrutojušas vagīnas and stuff...
Kikis: Bet iedomājaties, cik forši būtu pāršūt kādam dibena caurumu uz vēderu! Vai vēl labāk sašūt divus cilvēkus kopā ar dibeniem, lai tie viens otru piedirš līdz nāvei!
(vispārējas ovācijas)
Andža un Tija: Mums tas jāpastāsta Bembijam!

Epizode II

Braucam mašīnā uz Tukumu: Es, Tija, Kikis, Laura, Ilva.
Ir vēls vakars, nav īsti skaidrs, cik tālu tas Tukums ir, bet laiku pa laikam parādās ceļa zīmes, kuras kārtējo reizi norāda, ka līdz Tukumam vēl nav tik tuvu.

Kikis: Tukums bēg no mums. Mēs viņam tuvojamies, bet visa pilsēta laižās un attālinās. Iedomājaties tāda aina - cilvēki paceļ mājas un nesas projām.
Andža: Tas mums vajadzētu tikt tuvāk un viņus kaut kā aizkavēt.
Kikis: Jā ar šaujamajiem pa kājām. Notriekt vienu, otru.
Andža: Nu, jā, žēl, ka mums nav šaujamo.
Tija: Vai tad nav?
Andža: Tiešām! Mēs varētu apspermot projām skrējējus, lai tie paslīd un nogāžas.
Ilva: Jā, jūs abi tad varētu būt mūsu snaiperi.
Laura: Bet ko darīsim mēs, meitenes?
Andža: Jūs varētu lādēt...
(vispārējas ovācijas)
Laura: Riebekļi!
Tija: Mums tas jāpastāsta Bembijam, kā viņš cietīs!

Pārstāsts, protams, ir ļoti aptuvens, un jokus droši vien arī nav jēgas pārrakstīt, tie tāpat darbojas tikai uz vietas un īstajā laikā. Drīzāk tas ir uzjautrinošs piemērs tam, cik mēs atraisīti rupji esam. Tas ir tik jauki. Heh.