Beidzot kāds apdeits arī no manas puses.
Lasot pārnadža pārdomas (kāda jauka aliterācija!) par briljantiem, ūdeni un ziepju burbuļiem, atcerējos kādu bērnības atgadījumu.

Tātad Andžas bērnības atmiņas (kurām iespējams sekos vēl kādas):

Es sīks būdams, labprāt lasīju visu ko, piemēram, kaut kādus bērniem domātus materiālus par fiziku.

Tur arī uzzināju šo fantastisko faktu, ka teorētiski no tīra grafīta ir iespējams iegūt dimantu. Vajadzīgs tikai siltums un milzīgs spiediens. (augstākā mērā milzīgs)

Man parādījās doma, ka varbūt to varētu lieliski izmantot - un tādā veidā radīt pašam savu dimantu, padarīt ģimeni bagātu utt.

Tātad paņēmu gan parastos zīmuļu grafītus, gan arī tādu kaut kāda smalka ārzemju zīmuļa grafītu (kurš būtībā bija tikai tāda pabieza un izturīga grafīta nūjiņa). No sākuma izštukoju uzsildīt katliņā ar ūdeni.
Kādu laiku to darīju, tad iešāvās ģeniālāka ideja prātā - presēšu grafītus ar gludekli, tādā veidā vienlaikus tos arī sasildot!

Jaunais zinātnieks - ģēnijs - Ostaps Benders, uzgāja augšā uz savu istabu - laboratoriju, un sāka presēt ar ieslēgtu gludekli grafītus. Tie paklausīgi drupa, bet dimantos atteicās pārvērsties. Turpinājām strādāt, līdz visi grafīti bija jau nosacīti sasmalcināti (nosacīti, jo nebiju nekāds stiprais bērns, un pat kārtīgi saspiest kodoliņus nebiju spējīgs). Tie daļēji sāka birt grīdas šķirbās, ne mirkli neatgādināja dimantus, un vispār bija jāiet ēst, tāpēc jaunais avantūrists pameta šo nodarbi.


Tā es nekļuvu par Lembergu.