still hiding things
Šodien, ejot uz trolejbusa pieturu, pēkšņi sapratu, cik daudz no cilvēka paliek neatklāts. Cik daudz lietu, kuras un kuru iemeslus zinu tikai es.

(Ar turpmāk tekstā lietoto "nesaprot" ir domāta neizpratne un/vai apzināšanās, ka nav īsti skaidri iemesli. Jeb vienkārši nafig?)

Piemēram, neviens jau tā īsti nesaprot, kāpēc man ir melnas drēbes. Kāpēc es vēl apmēram stundu pēc iziešanas no skolas esmu raudulīga un uztraukusies. Kāpēc uz manas sienas ar melnu marķieri ir uzrakstīts Bodlēra dzejolis. Kāpēc es, sēžot uz gultas un lasot ekonomikas mācību grāmatu, pēkšņi sāku raudāt.
Neviens tā īsti nesaprot, kāpēc es esmu kopā ar Vilku. Bet man ik pa brīdim pielec.

Left with a trace of all that was
And all that could have been