Pī Vī Lielais Piedzīvojums
Tātad ceturtdien aizbraucu uz laukiem iemēģināties :)

Vēl Salaspilī esot ieminos omai par to, ka nākošnedēļ braukšu ciemos pie cilvēkiem uz Latgali. Oma kādu brīdi padomā un sāk sīki aprakstīt Latgales vīriešus (lord_andrey un pravietis, es ceru, ka jūs klausaties uzmanīgi :P) - tātad Latgales vīrieši ir slinki, strauji, ātri piedzeras un ātri aizsvilstas, alkaši, nerūpējas par savām ģimenēm, kaujas u.tml. Un vispār visa ļaunuma sakne ir Latgales vīrieši :D
Laukos uzņemšana ļoti laipna - jau pēc pirmajām piecām minūtēm man iedzeļ ods, pie tam mājā; pēcāk skraidot pa mežu man neiekoda nekas! Sākas kauja ar lapsenēm (protams, ja jau viņas mani tā mīl Rīgā, ko tad es cerēju sagaidīt šeit?). Bēdīgākais ir tas, ka man atvēlēta bēniņu istaba (kura visādā citā ziņā ir debešķīga), bet bēniņos jau gadiem ilgi mīt omulīga lapseņu komūna. Desmit minūtes es pavadu, rāpojot gar durvīm un pārliecinoties, ka tur nav neviena tik liela cauruma, pa kuru varētu ierāpties lapsene.
Tā kā vislaik uzplijos ar vēlēšanos strādāt, man uzdod visu dārzā atrodamo pieneņu izravēšanu. Un tagad pieņemiet šo par aksiomu, teorēmu un visu pārējo - pieneņu ir simtreiz vairāk nekā izskatās! Pienenes ir visur! Un pienenes dzen saknes neiedomājamos dziļumos!
Pēc omas ierosinājuma nomazgāju akas (nu ne gluži akas, bet dziļurbuma ar sūkni) ūdenī seju un rokas, bet pēc brīža rodas sajūta, ka esmu kaut kur iegrābusies. Gan ar rokām, gan ar seju :D Aizdomas krīt uz ūdeni - ostam ilgi un dikti un nonākam pie secinājuma, ka ūdens nepārprotami ož pēc vircas. Tiek uzmodināts opis, kurš pēc ilgas prātošanas, no kurienes 6m dziļā urbumā varēja rasties virca, atmet šai lietai ar roku. Vienīgi es palieku stāvot un ostot spaini ar ūdeni, un esmu šausmīgi uzjautrināta par šo situāciju. Un esmu līdz pat vakaram, kad man šajā ūdenī ir jāmazgājas :D
Mazāk nekā dienas (lūk, ko nozīmē bezdarbība) laikā izlasīju Hamletu. Un vienatnē izstaigāju mežu. Par abiem esmu sajūsmā un gribu vēl. Daudz, daudz.
Un piedzīvojumu fināls norisinājās Rīgā - pēc pusstundas stāvēšanas mikriņa pieturā izrādās, ka maršuts Centrālā stacija-Iļģuciems vairs neeksistē. Un tā es ar ļoti lielu un ĻOTI smagu somu devos no stacijas uz viesnīcas "Latvija" pusi (lai jūs varētu iedomāties, cik patīkami tas bija). Noberzu kājas, nosvīdu slapja, utt., utjpr..
Uff, laime, laime. Brīvai dabai tomēr ir baigā vērtība. Un nesaprotu tādus cilvēkus kā Diāna, kas dīc, ka ir pieradusi pie pilsētas un ne uz kādiem laukiem negrib. Es sliktāku pieradumu nemaz nevaru iedomāties.