Suicīds
Pašnāvība jau katrā vēstures periodā, kā arī kultūrā, ir vērtēta atšķirīgi. Teiksim senajā Indijā un Ķīnā atraitnēm pēc vīra nāves bija jāsadedzinās. Ķeltiem un ģermāņiem vecie un nespējīgie vīrieši paši metās no klintīm, ar domu, ka šāda nāve ir godprātīgāka, nekā nīkuļošana. Un Aleksandrijā savulaik pat bija izveidota pašnāvnieku akadēmija. Nu hara-kiri var arī neminēt...
Baltijā kādreiz pašnāvniekus sodīja pat ar cietumiem un katorgām. Un vispār kristīgajā pasaulē pašnāvības tiek uzskatītas par smagu morālu pārkāpumu, argumentējot to tādējādi, ka dzīvi cilvēkam ir devis dievs un tad arī dievs to drīkst tikai atņemt utml. Padomju Savienībā pašnāvniekus uzskatīja par garīgi slimiem un tādēļ spundēja psihenēs.
Mūsdienu latvijā, savukārt, pašnāvniekus ar varu, šķiet, nekur neliek, izņemot tos gadījumus, kad šie ar savām izdarībām apadraud sabiedrisko kārtību.