kaulainā
Vairs neatceros kā, bet klasesbiedrenei izdevās aizvilkt mani patējot un izrunāt "manu lielo sāpi, kas spraucās pa visām malām ārā".
70% no visa runātā bija par nāvi. Kā līdz tam nonācām, arī neatceros. Bet dažas domas palika atmiņā.
Piemēram, tas, ka izdarīt pašnāvību nozīmē izdarīt zādzību, jo tā ir kaut kā, kas tev nepieder, paņemšana (es gan teiktu, ka tas ir kā izdarīt slepkavību, bet par to vēl daudz jādomā un tas ir tik sarežģīti, tik sarežģīti).
Piemēram, tas, ka cilvēks, kas izdara pašnāvību, grib pats lemt savu likteni, nevis ļaut to darīt augstākiem spēkiem, kas visu viņa dzīvi ir darījuši tā, kā viņiem ienāk prātā.
Un tas, ka loģiskāk būtu dusmoties uz Dievu nevis tad, kad viņš ļāvis kādam nomirt, bet gan tad, kad viņš ļāvis kādam darīt sev galu.
Un arī šādi tādi šā tā citāti, kas vedina uz domām, ka pēc nāves viss varētu būt tīri ok. Neveselīgāku domu grūti iedomāties :)
Gribas uzzināt, vai par pašnāvību Tur soda vai nē (nepārprotiet, suicidālas tieksmes man nepiemīt). Tikai nav īsti, kam jautāt.

Nu, kā tad būs? Pēc tam?