vasarā vienu nakti ar draudzenēm bijām aizbraukuši uz ezeru peldēties, spīdēja asinssarkans pilnmēness... es ūdenī neielīdu, bet paliku pie mašīnas, izslēdzis gaismas sajūsminājos par mēness krāsu un lielumu... un tālumā iegaudojās vilks (varbūt es esmu pavisam jucis un tas bija suns, bet it kā jau vēl spēju atšķirt)... perfekts vakars... kad atbraucu uz mājām, gribējās tikai vienu.... mirt...

bet mani arī kaitina sarkanas debesis... tiešām rodas ļaunas priekšnojautas... un tad nākas lūgt savus senču garus, lai no rīta pamostoties, saprastu, ka joprojām esmu dzīvs....