pēdējo reizi, kad biju aizgājis uz slimnīcu ciemos (tas bija ap vieniem naktī), pie manis gaitenī, kur es stāvēju un kaut ko gaidīju pienāca kaut kāds vīrietis un sāka runāt.... izstāstīja man par to, cik dzīve ir nežēlīga, kas kāda tipa avārijā notiek ar cilvēku, izstāstīja par visām avārijām, kas ir bijušas Rāznas apkārtnē pēdējo trīs mēnešu laikā (vasaras sezona), nosauca dzīvu palikušo vārdus... tad nāca visas viņa bērnības tēlains apraksts, es uzzināju par viņa sievu, bērniem, ļauno sievasmāti, vēl viņš centās uzminēt cik man gadu un palika pie 32, konstatēja, ka es esmu kaut kādas māsiņas mīļākais, etc... a es pa visu šo laiku, kamēr viņš runāja nepateicu nevienu vārdu... kad cilvēks ar kuru es biju ieradies izgāja no palātas, pasmaidīja - "Lords atkal cilvēkiem smadzenes skalo" un atgriezās palātā... a man nācās klausīties par šī pavienta mīlestību pret kaut kādu māsiņu (ceru, ka ne manu izredzēto ;)) un ka viņš viņai nopirks ābolu...

mīlu slimnīcas... var jautru tautu satikt...