Jocīgi..
.. bet es šausmīgi mīlu savu veco, nolietoto blociņu.
Nevaru pierast pie jaunā. Bet mainīt nedrīkstu, jo otrā dāvinātāja apvainosies (pāris reizes jau ir to paguvusi)..

Šausmīgi daudz savulaik zīmīgu tekstu vecajā sarakstīts.
Tagad, kad viss jau bija paguvis aizmirsties, lasu un brīžiem sirds sažņaudzas..
It sevišķi šis..

"Sāp sirds par to, cik vienkārši un it kā pašsaprotami viņš sagrauj un aizmirst visas sarunas, visus jaukos brīžus, visas uz otra pleca raudātās asaras tajā brīdī, kad viņš saprot - nē, mēs nebūsim kopā."

.. Tagad gribas tur pierakstīt šo to klāt lielākai skaidrībai, bet tā nedrīkst. Jāciena savas pagātnes domas. Ko var zināt, varbūt es toreiz biju gudrāka..