Depresants

Creature of the night
2/13/11 12:24 am
Es sasitu pulksteni, lai paildzinātu savu dzīvi, savu īso dzīvi...
Es jūku prātā un man izmisīgi gribas just, ka tieši Tu, Jā - Tu, esi ar mani un neprāta dvašu sajūti sev sejā.
Vientulības neprāta dvašu.
Esmu gatava ieskatīties tevī un iepazīt, nemainīt un saprast, vai Tu esi gatavs to pašu ar mani?
You need love, I need your strength.
Ģeniālais skaņdarbs: Maria Magdalena
Oma: Jutekliska
Iekantēja Piesit kanti

Sleeping with a broken heart...
2/13/11 12:02 am
Eņģeļi dzīvo manī... Vienu es šovakar atmodināju - tas man teica, ka nav nekā tāda, ko es nespētu, to pateicis, tas nespēkā aizvēra acis un kļuva kluss.
Atliek tikai sagribēt. Bet maniem eņģeļiem nav spēka, man nav spēks. Zini kā tas ir? Enerģijai ir limits - kaut kāds man to būtu pateicis agrāk, es nešķērdētu sevi.
Es gribētu izdzīvot sapni ar saviem guļošajiem eņģeļiem, kas ādas drēbēs tērpti, guļ manā smadzeņu un sirds zārkā,
dvēsele tos tur cieši apskautus, lai gan zinu, ka mani eņģeļi pie citiem neies, tiem piederu es.
Atdodiet man sapni, man savu nav...
Liesmo sirds mana smaga, kā svins...
Ģeniālais skaņdarbs: Whitout You Tonight
Oma: Vientuļa, sasodīts!
Iekantēja Piesit kanti

Fuk Valentine
2/11/11 06:53 pm
pīs and gud fuk for solitarī pīpl!
Ģeniālais skaņdarbs: Novēlējums Vientuļajiem
Oma: depressed
Iekantēja Piesit kanti

Hā - āhhhh!
2/11/11 03:31 pm
skatos Deepside Deejays klipu Hold You - mani secinājumi - IDIOTISMS :D
Neskuvies, trekns preteklis ar čomiem, dzied un dročī uz plikām, skaistām dildēm - bet tās nevis iet pie tiem *&%%$^^%%^, bet maigojas savā starpā...
Nu come-on puiši, ja gribat skaisas fidas, tad paši sakopjat sevi, ja nezinājāt, tad arī mums, sievietēm, ir acis.
Oma: kritiska
Iekantēja Piesit kanti

'Cause life is too short 2
2/11/11 03:17 pm
Neticiet cilvēkiem, kuriem nav viedoklis pašiem par sevi...
Ģeniālais skaņdarbs: Opus Pro - Vienīgā
Iekantēja Piesit kanti

Mana sirds...
2/11/11 03:12 pm
Šodien atradu virtuvē uz grīdas zirneklīti - izskatījās novārdzis, es negribu, ka viņš nomirst...
Noliku uz tualetes papīra gabaliņa, apsedzu, blakus noliku vārītas olas knipucīšus, kaķu barību, kviešu pārslas ar medu...
Bet es nezinu ko īsti ēd zirnekļi, zinu tikai to, ka man sirds pušu plīst, gribu, lai viņš dzīvo!
Ģeniālais skaņdarbs: Love Comes Again
Iekantēja Piesit kanti

Patiesība par mani {part I} Ķirzakas
2/10/11 11:20 pm
Es dievinu ķirzakas - tās ir mana apmātība un kaislība, nē, ne dzīvās, bet sudraba un tetovētās.
Uz mana ķermeņa jau ir vieta vienai ķirzakai, bet pie pirmās iespējas tai būs draudzene - visticamāk, ka uz kakla - ticiet man, tetovējumi rada atkarību, es gribu daudz ķirzakas uz sevis.
Man ir seši caurumi ausīs un seši auskari - satriecošas ķirzakas (protams)
Pīrsings arī man ir, tik cauruma nav, dēļ tauku neesamības, mans tattoo speciālists atteicās man rubināt caurumu pīrsingam nabā, tagad ar laikam vairāk nesaņemšos uz to.

Kāpēc ķirzaka? Tā simbolizē izturību, dvēseles meklējumus pēc gaismas, nāvi un atdzimšanu un spēcīgu pašsaglabāšanās instinktu - nevaru iedomāties neko labāku, kas spētu tā raksturot mani, kā šis
izveicīgais un skaistais rāpulītis.
Ģeniālais skaņdarbs: The Funeral Of Hearts
Oma: mironīga
Iekantēja Piesit kanti

Aprēķins.
2/10/11 01:43 pm
Tā kā man pajāt par jūtām un tamlīdzīgām figņām, tad izrēķināju, ka lai man būtu reāli veiksmīga seksuālā dzīve, man būtu vajadzīgi 3-5 vīrieši dzīvē vienlaicīgi.
Man patīk sekss, bet man nepatīk vīrieši - jopcik, tā ir karma, atriebība par visiem reiz piekāstajiem trīskājiem, kas sagribināti un pamesti raustot pinčukus...
Tagad nekā... Karma atriebjas, nav pat viena trīskājīša... Nu labi, es alojos - ir jau, bet man viņus nevajag, es labāk pasūdzos sev par karmas pārestībām :D
Būtu es kādreiz zinājusi, ka dabūšu par visu nodarīto, es noteikti būtu kādu procentiņu no sliktajiem darbiem nometusi nost...
Manam ideālajam vīrietim tūliņ būs trīs gadi, bet kur varētu iegādāties ideālo ap 30?
Ģeniālais skaņdarbs: Gregorian - Tears In Heaven
Iekantēja Piesit kanti

'Cause life is too short
2/10/11 01:39 pm
You cannot feel, can just bleed...
Karma mīļais, tā ir karma...
Ģeniālais skaņdarbs: Lacuna Coil - To The Edge
Oma: bitchy
Iekantēja Piesit kanti

Ļoti gribas...
2/9/11 01:22 pm
Lai beidz snigt,
Lai sāk līt,
Lai spogulis prot melot,
Lai istaba pati sakārtojas,
Lai putekļi uzsūktos,
Lai visi īgnie iemīlas un sāk smaidīt,
Lai tam kollijam, ko piesien pie veikala, pazustu balss,
Lai visa rokmūzika rada erotisku apmierinājumu vientuļajiem...
Viss, šodienai neko vairāk negribu...
Ģeniālais skaņdarbs: Radiohead - Creep
Oma: annoyed
Iekantēja Piesit kanti

Miris...
2/7/11 01:10 pm
mans elks un roka leģenda - Gary Moore - miris, reti kad jūtu patiesu nožēlu cilvēku nāvē, bet šis... Skatos ārā pa logu un mirklīgi aizdomājos par to, cik daudz nāves man apkārt pēdējā laikā, tad Olaines slepkava pie manas mājas nogalina sievieti, tad Freimanis, Gary...
Miršanas bums?
Ģeniālais skaņdarbs: Parisienne Walkaways
Iekantēja Piesit kanti

True Love Is Suicide
2/6/11 10:32 pm
Nespēja mīlēt.
Kas gan ir mīlestība? Viens ir radniecīgā sevis asociēšana ar māmiņu, tēti, bērniņu...
Otrs - neradnieciskā mīlestība, diemžēl nezinu kā tas ir - mīlēt svešu, neradniecisku, jo nemīlu pat radnieciskos - vienkārši klusībā niknojos, ka viņiem ir pienākums pret mani - parūpēties, dot padomus,
diemžēl neteiktu, ka viņi ir bijuši uzdevumu augstumos, pat ne zemumos - nav bijuši vispār - un es par to dusmojos.
Bet es gribētu mīlēt, gribu reiz izjust to, kā ir grāmatu aprakstu realitātē - uh un ah, bet gribu to,
lai nav jāizdomā, lai nav tikai jālasa par to!
Es aprobežojos ar /es gribu un man vajag/... Un tikai viens cilvēks man ir pajautājis - kāpēc es nespēju mīlēt, bet tam atbildes ir tik daudz, ka galu galā tāpat jautājums nepaliek atbildēts.
Ģeniālais skaņdarbs: Someday is NOW
Oma: Sterila
Iekantēja Piesit kanti

Vecums nenāk viens...
2/6/11 09:19 pm
Jauns dzīves posms - klusas pārdomas par Dieva esamību - šķiet tas nāk ar /vecumu/, bet man paliek bail, ka es varētu ko nokavēt savā cietajā skeptiķa veidolā...
Muļķības - tā šķiet es izteiktos, ja redzētu kādu tā rakstam...
Un visma šim par pamatu divas fantastiskas nakts pārraides - A Haunting un Haunted...
Bet sākot ar jauno dzīves posmu, tik daudz, kas intriģējošs domās iemitinās - enerģijas nezūdamība - visiem zināms, ka mēs dzīvojam kopā ar paši savām enerģijas bumbām, jo vairāk enerģijas izmete no mūsu puses, jo lielāka bumba... Tas pats ar dzīvokļiem - ievācos jaunā dzīvoklī, bet veco saimnieku enerģijas bumba žņaudz nost, kārtējā domā prātā - enerģētiskā attīrīšanās - ar salveju? Ar svecēm? Ar vārdiem? Varbūt aiziet... Variantu daudz, bet kā ar domubiedriem šajā sakarā? Cik cilvēki īsti spēj sajust sliktās enerģijas?
Man ir paveicies, uz svarīgākajiem jautājumiem es jau atbildes zinu, bet uz pamatjautājumu, vai es nenokavēšu ticēšanu Dievam, man joprojām atbildes vietā tik klusa baile prātā zogas...
Ģeniālais skaņdarbs: Faktor 2 - Krasavica
Oma: annoyed
Iekantēja Piesit kanti

2/2/11 11:59 pm
Gaismas izdzisušas, es aizkrāsoju spoguļus, tāpat tajos es vairs sevi neredzu.
Būt pēdējā vietā kāda dzīves sarakstā.
Palikt vienai depresijā.
Aizmirst sapņus vai nesapņot.
Pazaudēt un vairs neatrast.
Palikt tukšā... Kā dienasgrāmatā.
Vienalga.
Ģeniālais skaņdarbs: Bon Jovi - Always
Iekantēja Piesit kanti

Patiesība
10/21/10 12:49 pm
Miers
Es saku – nu man beidzot ir labi.
Bet roze asiņu asaras raud.
Ko tur aizskalo ziedlapu sarkanais strauts?
Es nezinu. Man ir labi.

Es saku – nu man beidzot ir miers.
No rozes palicis tikai kāts
Un putekšņi sirmi. Vai maz raudāja kāds?
Es nezinu. Man ir miers.

Es saku – es negaidu vairs neko.
Cik tāds pelēkums lēns un maigs.
Mēmi akmeņi. Aizmidzis laiks.
Es negaidu vairs neko.

Mana pasaule sadilst un izplēnē.
Es pasmaidu klusi – tik vien...
Tu man iziesi cauri kādudien
Un nepamanīsi to.

Tas būs labi.
Iekantēja Piesit kanti

Glāb mani, jūra!
10/18/10 04:42 pm
Glāb mani, jūra,
es slīkstu!
Slīkstu atmiņās,
veltīgās gaidās,
un pat cerības salmu
man te krastā nemet neviens.
Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,
bijušu glāstu paisums pāri galvai man kāpj.
Jūra,
es eju pie tevis,
lai vaigi,
ja kādreiz kļūst sāļi,
no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,
ja vaids,
tad no vēja dūres,
kas negaidot pakrūtē cērtas,
ja smeldze, – tad tāpēc,
ka saulei,
rietā iztekot, grūti mirt.
Glāb mani, jūra,
tu viena
lielāka esi par mīlu,
plašāka esi par ilgām
un vienkāršāka –
kā glāsts.
Glāb mani, jūra,
es slīkstu!
Man jāmetas tālumos tavos,
lai atkal par cietu zemi
kļūst atmiņu saēstais krasts
Iekantēja Piesit kanti

aizvērtām acīm...
10/18/10 03:59 pm
mēs pāri debesīm braucām. ar divriteņiem. smilšainas debesis bija.
bez eglēm. mierinošas tomēr. iespējams, ka
šajās debesīs šalkoja jūra. mākoņi noteikti. šalkoja tur.
no apakšas spīdēja saule. vismaz tās stari.
tie iedūrās kājās. pēdu ādā. taču asinis
vairs nesūcās. vai tā tiešām bija?

tās naktsmājas. tūkstoš kafejnīcu. miljards tālumā
vērstu skatienu. no manām acīm. tās ieduras
kāda ādā. uz vaigiem, pieres un rokām.
ko gan varu es līdzēt! tālumā skatiens vērsts.
no lejas uz augšu un no augšas uz leju. pāri debesīm. toreiz pāri debesīm.
pāri debesīm mēs braucām.
aizvērtām acīm.
Iekantēja Piesit kanti

Dzimtene
10/10/10 09:43 pm
Dzimtene iztek caur pirkstiem kā smiltis,
visām upēm tek dzimtene jūrā.
Vēl ir palicis tik, cik dziesmā
cik smilšu tev sažņaugtā dūrē

Kaļ tevī kalējs
..Un tevī krīt dzirkstis.
Var gredzenu paņemt kopā ar pirkstu,
bet, kamēr tu turi dzimteni sevī,
var dzimteni paņemt
vien kopā ar tevi.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 17
10/10/10 09:36 pm
Mūzika transformē sirds un prāta enerģijas. Mūzika ir saikne starp divām pasaulēm – fizisko un garīgo. Nezaudējiet šo saikni, citādi, jūs aizkavēsiet sava prāta un sirds attīstību. Kādu dienu jūsu dzirde atvērsies un jūs klausīsieties burvju mūzikā, kas piepilda visu pasauli. Tad jūs sapratīsiet dzīves nozīmi.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 16
10/10/10 09:19 pm
Mūzika ir apziņas elpa. Ar mūziku apziņa elpo. Mūzikas pasaule ir vide, kurā Dvēsele izpaužas zemes virsū. Bez mūzikas, bez muzikālas vides, ko rada toņu pasaule, cilvēka dvēsele un gars nevar izpausties
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 15
10/10/10 09:12 pm
…nelaime ir mūsu mazdūšība. Mēs krītam izmisumā, iekams uzdrošināmies darīt kaut ko tā labā, ko gribam iegūt. Turklāt nevajadzētu būt nekādām grūtībām iet tālāk. Mums ir mīlestība, kas mūs dara stiprāku par visiem naida un nāves spēkiem.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 14
10/10/10 08:57 pm
Mīlestība ir salds nektārs un rūgtas vērmeles, mīlestība ir apgaismota un tumša dvēsele, mīlestība ir atdot par otru savu dzīvi un vēlēties viņu nogalināt, mīlestība ir paradīze zemes virsū un elles septiņi loki, mīlestība ir izkust otrā un mēģināt otru izkausēt sevī, mīlestība ir miers, kas baro, un nemiers, kas posta, mīlestība ir dzīvības ūdens un nāves ogas, mīlestība ir radības un bēres, mīlestība ir tuksnesis un plūdi, mīlestība ir raža un neraža, mīlestība ir pasaules sākums un pasaules gals, mīlestība ir…

Mūsu kaislības līdzinās feniksam. Kad sadeg viena
kaislība, no pelniem dzimst cita.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 13
10/2/10 09:50 pm
Cerībai ir divas skaistas meitas, to vārdi ir Dusmas un Drosme; dusmas par to, kā lietas izskatās šobrīd, un drosme gādāt par to, lai tās nepaliek tādas, kādas tās ir

Nakts, mīla un vīns nav tie, kas darītu pieticīgas mūsu
vēlmes, nakts notrauc kaunīgumu, bet mīla un vīns -
kautrīgumu.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 12
10/2/10 09:36 pm
Mīlestība, nav nekas tāds ko var aizmirst. Tas nav nekas tāds kas spēj izgaist. Ja mīl pa īstam tad mīl vienmēr, ja es pasaku “es tevi vairs nemīlu” tas vēl neko nenozīmē. Ja mīli, tad nemīlēt vairs nav iespējams, bet iemācītes no sākuma patiesi mīlēt ir ļoti grūti

Pārticība un nabadzība ir atkarīga no priekšstata, kas katram par tām ir: bagātība, slava un veselība ir brīnišķīga un patīkama tikai tiktāl, ciktāl tās par tādām izjūt tas, kuram tās ir. Katrs jūtas labi vai slikti atkarībā no tā, ko viņš domā par savu stāvokli. Apmierināts ir nevis tas, kuru citi uzskata par apmierinātu, bet tas, kurš pats sevi uzskata par tādu. Tādēļ tikai paša cilvēka ticība un būtiska un patiesa.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 11
10/2/10 09:17 pm
Mīlestība bez pretmīlestības var būt ļoti liels skaistums, tā donu Kihotu ierosināja uz vienmēr jauniem varoņdarbiem. Nožēlojams ir nevis tas, kam neatbild ar mīlestību, bet tas, kas neprot mīlēt

Kaislībām piemīt netaisnīgums un savtīgums, tādēļ ir
bīstami tām sekot un no tām jāpiesargās pat tad, kad tās
šķiet saprātīgas.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 10
10/2/10 05:13 pm
Kādu dienu Tu man jautāsi: ”Ko tu mīli vairāk- mani vai dzīvi?” Un es atbildēšu, ka dzīvi. Un Tu aiziesi, pat neuzzinājis, ka visa mana dzīve esi Tu

Nav taisnības tiem, kas iedala kaislības atļautajās un
neatļautajās, tad vēlāk ļaujas pirmajām un izvairās no
otrajām. Visas kaislības ir labas, ja cilvēks valda pār
tām, un visas kaislības ir sliktas, ja tās valda pār
cilvēku.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 9
10/2/10 12:48 pm
Es apklustu (kā arī manas tērgājošās domas) un jūtu savu bezgalīgo mīlestības plūsmu, kas caurstrāvo manu ķermeni, izšķīdinot bailes, nemieru, neticību un vainas apziņu.

Tie, kuriem ir uz ko cerēt, bet nav ko zaudēt, ir bīstamākie cilvēki pasaulē.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 8
9/30/10 12:27 pm
Es apklustu (kā arī manas tērgājošās domas) un jūtu savu bezgalīgo mīlestības plūsmu, kas caurstrāvo manu ķermeni, izšķīdinot bailes, nemieru, neticību un vainas apziņu.

Tie, kuriem ir uz ko cerēt, bet nav ko zaudēt, ir bīstamākie cilvēki pasaulē.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 7
9/25/10 10:22 pm
Mēs patiešām esam kļuvuši veci tad, kad pārstājam dzīvot no cerībām un sākam dzīvot no atmiņām

Vara pār savām kaislībām - gara visaugstākā dižuma iezīme.
Šis dižums norobežo garu no tam svešām zemiskām ietekmēm.
Nav augstākas varas par vara pār sevi, savām kaislībām,
uzvara pār to patvaļu
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 6
9/25/10 10:22 pm
Mums ir jāpieņem pārejošas vilšanās, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt nepārejošo cerību.

Un bērzu zars, mani apskaudams, teica: tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar…
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 5
9/22/10 07:56 pm
Katra naidam veltīta stunda ir mūžība, kas atņemta mīlestībai.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 4
9/22/10 04:26 pm
Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 3
9/14/10 04:26 pm
No baudas rodas ceļas skumjas, no baudas rodas bailes; kas brīvs no baudas, tas brīvs no skumjām un bailēm.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^

Manuprāt, mīlestība ir skaists zieds, kura sēkla ir iedota aprūpē diviem cilvēkiem. Diemžēl pats zieds nevar ziedēt koši, ja par to nerūpējas, vai arī par to rūpējas tikai viens no šiem diviem cilvēkiem.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 2
9/13/10 10:52 am
Jā vēlies kādu pārliecināt, ka viņš dara sliktu, dari pats labu. Cilvēki tic tam, ko viņi redz.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^
Cilvēki mīlestību ir apveltījuši ar kautrību, poēziju, pašuzupurēšanos un atteikšanos, taču viņi tajā ir ieviesuši arī kaut ko tādu, kas nav bijis pa spēkam nevienam dzīvniekam: pārmērības, pērkamību, izvirtību, liekulību.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 1
9/10/10 06:22 pm
Nepadodies savām bailēm! Ja tu tām ļausies, nespēsi sarunāties ar savu sirdi… Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu Likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt nesasniedzamu: bailes no neizdošanās… Tad tu nomirsi pusceļā, mēģinot īstenot savu Likteni. Tas ir daudz labāk nekā nomirt kā miljoniem citu cilvēku, kas tā arī nekad neuzzina, kas ir viņu Liktenis. Un tomēr neraizējies! Nāves draudi parasti liek cilvēkiem pievērst lielāku vērību savai dzīvei.
Iekantēja Piesit kanti

Uzdrošinies sapņot...
8/25/10 12:48 pm
Ir agrs rīts, iezvanās durvju zvans, es izveļos no gultas un īgna dodos atvērt durvis... Pastnieks. Jauki, ko viņš man atnesis? - Hmm, ierakstīta vēstule... Paskatos uz adresi un nespēju noticēt!!!! Tā ir tavas firmas adrese, momentā esmu pamodusies, tas ir viss, par ko esmu sapņojusi - būt tuvāk Tev! Es uzvelku savu šikāko kostīmu un kā vēstulē minēts, ierodos uz darba pārrunām. Tu sēdi galda otrā pusē, izskaties lietišķs, auksts, bargs un rūdīts. Drebu pie visām miesām, Tu sāc lēnām, nesteidzīgi uzdot jautājumus, tik caururbjoši lūkojoties manī, ka es palieku tik maziņa, ka apakšveļa sāk krist nost.
Saņemos un atbildu uz jautājumiem pēc labākās sirdsapziņas.
Pēkšņi atskan jautājums "Ģimenes stāvoklis?"
Es paskatos uz Tevi un sašutusi atgādinu, ka Tev nav tiesību man to jautāt.
Tava seja sastingst. Piecelies kājās, pienāc pie manis un ar spēcīgu, drošu apskāvienu vadi mani uz durvju pusi.
Saprotu, ka viss cauri, es neko vairs nejūtu...
Tu apstājies kabinetā tālākajā stūrī un saki: "Tu esi pieņemta!", šis būs tavs darba galds - parādi uz jauku nostūrīti, uz galda rotaļājas saules stari kas iespīd pa jumta logiem...
Es sapņoju... Es nespēju noticēt.
Nākamajā mirklī es jau parakstu darba līgumu ar termiņu uz pieciem gadiem!
Darba līgumu ar tevi... Pie tevis.
Nākošie mēneši ir kā sapnis, fantāzija pēc fantāzijas..
Kadu dienu Tu palūdz man uzkavēties pēc darba, lai saīsinātu paveicamā darba termiņus.
Es strādāju, paskatos uz Tevi, Tu velc nost uzvalku, kreklu, attaisi bikšu pogu, sajauc matus un mainies manā acu priekšā...
Es tagad redzu Tevi... Dzīvu, dabīgu.
Es taču neatpalikšu! Atpogāju krekla cieši aizpogātās podziņas, smejoties novelku kurpes un aizslidinu katru uz savu pusi, atraisu savus stingri sasietos matus un ļaujos ventilatora sniegtajām vēja dvesmiņām, Tu dzidri un patīkami iesmejies, es smejos līdz...
Ir pagājuši divi gadi kopā ar tevi... Neviens cits man nav bijis.
Saprotu, ka ir jārīkojas, tagad vai nekad, es neko nejautāju, aizeju uz atpūtas istabu, savedu sev kārtībā un eju atpakaļ pie tevis... Atgrūžu tavu krēslu, pagriežu pret sevi un ieskatos acīs. Iesežos Tev klēpī ar seju pret tevi un nenovēršot skatienu novelku savu kreklu, Tu kāri vērtē mana auguma pludlīnijas...
Atliecos un nebaidos - zinu, Tu neļausi man nokrist, es uzticos...
Tu skūpsti manu kaklu...
Es jau lidoju...
Neparakstāmi... Tu attaisi manu krūšturi un kā zvērs meties virsū manām dvīnītēm...
Nemanāmi pazūd drēbes, viena pēc otras...
Ieraugu Tevi visā pilnībā - kailu, cik bieži esmu izsapņojusi šo skatu...
Uzsēžos Tev virsū, kaisles drebuļi mūs vieno neaprakstāmā baudā...
Tu saki man " Es Tevi mīlu"
Dievinu tavus melus, melo man vairāk!
Es iegūstu maksimālo, ko vien sieviete var iegūt no vīrieša, beidzam mīlēties tikai tad, kad iestājas rītausma, viss smaržo pēc kaisles...
Es pieceļos un grasos ģērbties, neko es no Tevis neprasu, saņēmu, ko vēlējos, Tu paskaties uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu un jautā - "Ko Tu dari, mīļā?" Paņem mani aiz rokas un novelc atpakaļ uz grīdas...
Tu iečuksti man ausī " Tagad viss tikai sāksies", noglāsti mani maigi, maigi, asara norit pār manu vaigu - ir tik labi...
Tik labi būt šajos melos... Tu ar vieglu kustību notrauc manu asaru...
Paņem mani savos apskāvienos un mēs aizmiegam...
Šodien taču sestdiena, mēs to varam atļauties. Pamostos, Tu vēl guli, es saģērbjos un klusām aizbēgu...
Pirmdien es neierodos darbā, es izslēdzu telefonu, man tiešām bail no sekām...
Bail redzēt Tevi kā ierasts - aukstu, nejūtīgu, uzvalkā... Es neeju arī otrdien... Trešdien es saprotu, ka nespēšu aizbēgt no realitātes...
Ierodos birojā, gatava uz visu.... Varbūt...
Pirmais paskatos uz savu darba vietu - nav mana darba galda, es stāvu kā iemieta... Paskatos uz tavu darba vietu un ieraugu - mans darba galds blakus tavējam, uz tā stāv milzīga kaste, pusvītis puķu pušķis...
Tevis nav...
Uzmanīgi attaisu kasti... Tā ir tukša, viena vienīga kartiņa tajā...

"Ja Tu dzīvosi līdz simts gadu vecumam, es vēlos nodzīvot tik pat, vien vienu dienu mazāk, lai nekad nevajadzētu dzīvot bez Tevis"

Izdzīvo fantāziju...
Iekantēja Piesit kanti

I feel so crazy...
8/24/10 11:14 pm
Esmu roka koncī, tipiski kā jau es, savā baltajā kleitiņā - lēkāju trakoju līdz savējiem, vienkārši AAAAA, izglābju sevi no noslīkšanas savās emocijās... Esmu aizrāvusies, agresīva un kustībā...
Nomainās dziesmas un man vajag atsvaidzināties, es pieeju pie letes, pagrūžu malā sprogainīti hipiju, kas ir kluba mēbele jau kopš labā '85 gada.. viesmīlis aizgājis uz otru pusi... Es garlaikojoties apskatu tautu, kas klubā... Mans skatiens atduras pret kaut ko iznīcinošu - kāds metālists skatās uz mani kā uz parodiju, esmu kā eņģelis starp tumsoņām savā baltajā kleitiņā... Metālists parāda man skaidri saprotamu mājienu - ar pirkstu pārvelk pār rīkli, es pieeju vinam klāt, ar roku paņemu viņa sapinkātos matus, atgāžu viņa galvu un iebāžu savu mēli viņa rīklē, līdz viņš sāk kā skuķis spirināties, tad palaižu viņu vaļā un eju atpakaļ pie letes... Apkārtējo skatieni kļūst īpaši uzbāzīgi, līdz durvīs parādies Tu - pieklājīgā apģērbā, pēc labākās modes sasukāts... es skatos uz Tevi un vēroju, mans skatiens kā ar naglām Tevi piekaļ zemei... Es tuvojos... Es gribu redzēt tavas acis, es gribu dzirdēt tavu balsi, ko Tu ellē dari manā klubā! Es pieeju un skatos uz Tevi - dziļi, es rakājos pa tavām smadzenēm, es iztirzāju tavas sirdslietas...
Tu man prasi, ko tāda kā es daru tādā vietā, kā šī... Es te mīlu... Es te esmu un mīlu. Bet Tu nesaproti. Tu gribi mani redzēt līdzīgu citiem - es varu tāda būt - es novelku savu kleitiņu un palieku tavā priekšā apakšveļā un zeķēs - lūk, es esmu kā visi!
Mēs visi šeit nākam risināt kādas problēmas, nākam mīlēt mūziku, nākam aizmirst un nav atšķirības kas mums ir mugurā, mēs visi esam vienādi.

Labāk lai Tevi ienīst par to, kāds Tu esi, nevis lai Tevi mīl par to, kāds tu izliecies, ka esi.
Iekantēja Piesit kanti

Visnotaļ PO - zitīvi
8/24/10 06:28 pm
Tu ienāc istabā, uzdzēs gaismu, es sēžu uz gultas un gaidu... Tu paskaties uz mani un norūc - daudz darba! Es jau neko nesaku, es neko neprasu, es vienkārši lasu Tevi kā atvērtu grāmatu..
Labi.
Nākošajā rītā Tu ieej dušā un uzspiežot atvadu buču man uz pieres nosaki - būšu vēlu! Un neatskatoties, kā senāk, Tu aizej, tik smaržas virpulis uzvirmo gaisā.
Es zinu, es visu zinu, bet tāda es esmu. Es mīlu vienreiz.
Vakarā Tu atnāc mājās, esmu nedaudz pārdomājusi un beidzot vēlos saņemt atbildes... Dažas.
Jautāju Tev: "Kāpēc Tu tā...?"
Tu nepaskatoties uz mani atbildi - "Tāpēc, ka Tevis ir par daudz, par daudz visur!"
Es apsēžos un iegrimstu domās... Manis par daudz, manis par daudz... Kā tas var būt...
Izlemju savu turpmāko rīcību.
No rīta pēc brokastīm es piezvanu pārvadātājiem un palūdzu izvest visas manas mantas no dzīvokļa, aiz sevis es aizveru durvis. Gandarīta par sevi. Būt labai neatmaksājas.
Ielecu mašīnā un dodos uz savu jauno mitekli. Man Tev nav nekas jāpaskaidro.
Paiet nedēļa, divas, es jūtos aizvien laimīgāka un saprotu savas pieļautās kļūdas.
Manis vairs nav par daudz!
Un Tevis vairs nav par maz.
Iekantēja Piesit kanti

Patiesība
8/24/10 05:02 pm
Tu atnāc ciemos, sēdi uz manas gultas un klusām stāsti savu dzīvi... Nē, Tu nestāsti man patiesību, Tu stāsti man to, ko Tu esi izsapņojusi par patiesību esam... Es klausos tavā balsī un zinu ko Tu esi izjutusi, ko Tu esi izdzīvojusi, man ir asaras acīs, es novēršos, es nevēlos, ka Tu redzi... Tu stāsti un stāsti, ik pa laikam man mēģinot pārliecināt ar vienaldzīgu - "ai, negribu par to runāt" , bet es klusēju un Tu turpini... Es zinu, kolīdz es ierunāšos, tā Tu mainīsi kažoku uz pretējo pusi, Tev šķiet, ka es esmu tāda pati kā visi citi... Bet es neesmu, es izsāpu katru tavu vārdu... Es saprotu katru tavu vārdu... Tu esi manas asinis, mana miesa... Tev sāp, un vēl vairāk sāp tas, ka Tu apzinies, ka kārtējo reizi nespēji pateikt patiesību, Tev ir bail, ka nesapratīs, ka kritizēs, bet es vēlos tevi pasargāt - es esmu tavas asinis un tava miesa. Mīļā, lūdzu pārstāj, Tu nogalini mani ar katru savu vārdu, katrs piedzīvojums, kas mums bijis kopīgs, visas sāpes, visas bēdas... Man neizsāpēt tavējās un Tu neizsāpēsi manējās...
Es joprojām naktīs redzu viņu sapņos, kad paņemu savu mazo rokās, es domāju par viņu, es mīlu Tevi, mīlu no visas sirds, Tu piedod man, ka tik daudz laiks ir pavadīts negācijās... Mēs vienkārši tādas esam - katra no savas nepanesamās pasaules, divas nelaimīgas sievietes... Un mēs patiesību tā arī paņemsim sev līdz... Mīļā... Piedod man! Tu esi cilvēks, kas manās domās ir viesojies visvairāk par jebko pasaulē, es nespēju tevi pasargāt, es nespēju Tevi mīlēt, es nespēju būt Tev blakus... Mēs esam tik atšķirīgas, bet tik un tā viena otras miesa un asinis...
Dod man spēku piecelties un palīdzēt piecelties man, es nedarīšu Tev pāri...
Cik mēs esam atšķirīgas...
Tu manī sāpēsi mūžam.
Iekantēja Piesit kanti

Likteņa savienotie
8/24/10 11:27 am
Ir viens naktī... Tu izmisīgi centies aizmigt, bet domas kavējas pie viņas, ārā līst lietus un virpuļo vēji, Tu satinies ciešāk segā...
"Nē, vēl pēdējo zvanu!"
...Viņa neatbild.
Tu skumju nomākts aizslidini telefonu pa paklāju.
Pie durvīm atskan kluss, nepārliecināts klauvējiens, Tu nedzirdi, tavas domas ir tik skaļas...
Klauvējiens paliek skaļāks - Tu nesteidzīgi pieej pie durvīm - kas gan tur var būt - naktī...
Tu atver durvis, neviena nav.
Tu tikko aizver durvis, izdzirdi viņas balsi: "Pagaidi!" - viņa čukst.
Tu atrauj durvis un ieraugi viņu salstošu, slapju sēžam uz trepēm, Tu aši paņem viņu aiz rokas un ved istabā, klusi rādamies par tādu rīcību... Viņa trīcošā balsī nočukst:

"Es
tikai
atnācu
lai
pateiktu,
ka mīlu Tevi..."

Viņa grasās iet prom, bet Tu neļauj, paņem aiz rokas un ieved istabā, maigi novelc viņas slapjās drēbes un apsēdini dīvānā, sasedz, silti, silti. Uztaisi spēcīgu kafiju un ielaid vannā ūdeni... Viņa joprojām trīs...
Viņa ieguļas vannā, Tu apsēdies blakus... Skaties viņas acīs un nesaproti kā viņa pie tevis nokļuvusi.. Tev viņa patīk, Tu neuzkrītoši pēti viņas augumu, kas vīd caur ūdens dzidrumu - Tu viņu iekāro...
Viņa pieceļas kājās - neko neslēpjot, viņa grib, lai Tu redzi viņu, kāda viņa ir...
Izkāpj no vannas un tuvojas Tev, novelk tavu kreklu, maigi skūpstot ik katru atsegto ķermeņa daļu, Tu redzi, viss ir patiesi... Patiesāk vairs nevar būt - viņa Tevi dievina! Tu ļaujies...
Viņa atpogā Tev bikses un sniedz Tev patīkamāko orālo baudījumu kādu vien jebkad esi saņēmis...
Viņa pieceļas kājās, pagriežas un pieliecas, atklājot savas slēptākās ķermeņa vietiņas... Tu iegūsti viņu. Tie mirkļi ir tik īpaši kā nekad. Tik jutekliski... Tu grimsti viņas apskāvienos, galva reibst, Tu neko vairs neredzi, nedzirdi - Tu baudi viņu... Jūs esat nepiesātināmi - mīlat viens otru vēl un vēl, līdz atskan telefona zvans... Tu pacel klausuli, šefs neapmierināts rājas, ka neesi darbā... Tu pat nebiji pamanījis rītausmu.. Tu paskaties uz mīļoto, kas nespēj atgūties no Tevis sniegtā baudījuma,
Tu pasmaidi un saki šefam " Es ņemu atvaļinājumu uz nedēļu!" un noliec klausuli...
Iekantēja Piesit kanti

Nes mani... Nes mani mūžam...
8/23/10 03:41 pm
...Eju pa ielu, cilvēku masas iet garām, ziņkārīgi skati tiek raidīti man, bet man vienalga, es viņus neredzu, es viņus nejūtu, es viņus nedzirdu. Es nespēju vairs pasmaidīt, es jūtu kā sirms mākonis pielipis man, tas ievijis savas dzīslas manī un paralizē manu seju, sasaldē manu sirdi.
Pārdomu laiks, dziļu, sirds tumšāko nostūru izvilktās patiesības viena pēc otras tiek atkal un atkal izmaltas caur prātu...
Es apstājos... Vienkārši negribu vairs iet tālāk. Stāvu ietves vidū un cilvēki skrien man garām, kur viņi steidzas? - Viss labais taču notiek lēnām un nesteidzīgi... Jūtu, ka kut kas man nostājies aiz muguras, es pagriežos, tas ir vīrietis ar ratiņiem, vienkārši netiek man garām, es paskatos uz viņu un ieraugu sevi - skumju, pārdomu pilnu cilvēku, mēs stāvam un vienkārši skatamies viens otram acīs, es joprojām nespēju pakustēties - domas un sajūtas paralizē... Vīrietis skatās, es vienkārši jūtu ko viņš jūt, es to redzu, viņš to redz manī. Ieraudas viņa mazulītis un es kā atžirgusi steidzīgi paeju malā, vīrietis iet man garām, pēdējo skatienu ieskatos viņa acīs un redzu tajās...
Asaras.
Lēnām ejot uz priekšu noraugos kā viņš aiziet.
Cik dīvaini mēs esam... Cilvēki.
Ar mani vienmēr notiek dīvainas lietas, īpašas lietas.
Cik reizes Tu pārdomā savus tumšo domu kaktiņus?
Iekantēja Piesit kanti

Pilnmēness naktī..
8/22/10 09:47 pm
"Es vēl mirkli pakavēšos" - es saku sev domās un raugos uz Tavu skaisto augumu...
Domāju un nespēju sev neatzīt patiesību... Es Tevi dievinu.
Tu neļauj man skumt, Tu pamani visu. Visu. Tas ir kas nereāls. Vienmēr esmu domājusi, ka tas nav iespējams - izdzīvot fantāzijas ēnu... Kāpēc ēnu? - Tāpēc, ka fantāzija ne tuvu nav līdzīga perfektajai realitātei. Es aizveru acis un ļaujos tam, kas notiek - tas jau vien ir sasniegums... Da es vienkārši nevaru neļauties! Es kļūstu pieaugusi.
Es mācos baudīt. Tu to proti labāk par visiem citiem... Tu esi labāks par visiem citiem. Jā, man ir bail tevi zaudēt. Ļoti bail. Tu taču nāksi pie manis sapņos? Man tevis nepietiek, nē, nedomā, es neesmu nepiesātināma, es vienkārši neesmu nekad tā nevienu gribējusi kā es gribu Tevi. Bet man tas nav jāsaka, Tu visu zini! Tu jūti mani labāk kā es pati. Tikai turi acis ciet... Es atnākšu pie Tevis. es iesēdīšos Tev klēpī un man pat nekas nebūs jāsaka. Tas ir kaut kas. Paldies par dzīvi. Sēžu un lūkojos tālumā... Es vienkārši neesmu, es neesmu bez tevis... Nejūtu savas rokas, man nav sirds... Tas viss ir pie tevis. Es domāju par Tevi - ik mirkli savā ikdienā. Kas Tu esi patiesībā?... Kas vispār ir patiesība. Es nezinu, vairs es neko nezinu, es domāju par Tevi - ik dienu... Mūs uz mūžiem vieno.
Kas Tu esi? Mana dzīve, jeb mans sapņu vīrietis?
Iekantēja Piesit kanti

Iepriecinam mammu dublis nr kārtējais
8/21/10 10:23 am
Mmm, mazais pārrāpjas man pāri un bums pakrīt zem gultiņas...Eh.. Jā... aiz kājas izķeksēju viņu laukā un ieķeksēju savā migā, apsedzu savu ledus gabaliņu un ceru uz aizmigšanu... Paskatos pulkstenī.. Ak, pusē septiņi! Mazais ķepurojas, kamēr es viņu palaižu, lai jau skrien... Pamostos no tā, ka mazais baksta man seju ar pirkstu, ir ok, viņš reizēm tā dara, kad atradis nivejas krēmu, tad sasmērē mani, sevi, man nav iebildumi, pēkšņi sajūtu čupu ar kaut ko uztekam uz manas acs... Tadadadammm, kā Bēthovena simfonijā, pār mani aust apskaidrība, ka kaut kas nav īsti labi, es atveru savu vienīgo aci un ieraugu, ka mazais paņēmis pārsitis olu un smērē ar to man seju kā labākais kosmetologs, es ātri paķeru olu un lecu laukā no gultas, lai skrietu nomazgāties, jo tā čupa, kas bija man acī tek matos.. Tā, pirmais šoks un esmu atpakaļ gultā, guļu uz muguras un domāju, burvīgi, atradās arī otra olas daļa, zemē pie gultas, labi, ka nenokritu uz priekšu, kājas aizgāja pa gaisu, Abītis sēž un smejās, protams ola, kas bija man rokās, tagad atrodas pa pus gultu, es nopūšos un stutējos kājās, uz vienas kājas aizlecu līdz vannasistabai, ieslēdzu gaismu un palieku kā zemē iemieta, man vairs nav ko teikt... Paskatos podā - tajā atrodas manas zobubirstītes, zobu pastas tūbiņas un pa virsu izlietas vannas putas bagātīgā klāstā, pirms es paspēju ko pateikt mazais entuziastiski atskrien, paiet garām, aizver podu, uzrāpjas uz vāka un kā jau ierasts nospiež podziņu... Tā, es vēl sapņoju... Tas nevar būt! Es paskatos uz izlietni... tajā stāv glīti salocītās drēbītes, kuras vakar kaut kādā neprātā pat izgludināju, huh, laikam neskartas! Es uzmanīgi ņemu laukā drēbītes un iegrābjos kaut kamī... Uztaisot komiski atbaidošu sejas izteiksmi es konstatēju, ka tā ir vēl viena ola, notecējusi gar visu salocīto drēbīšu sānu... Es paskatos savā spoguļa lauskā un sāku ņirgt. jo joprojām taču neesmu atvērusi vienu aci, mani mati ir dzelteni un seja, es pat nespēju atpazīt... izņemu drēbītes, nomazgāju kāju, seju, matus vēlāk, lai ola paliek, saprotu, ka man vajag kārtīgu kafiju, dodos uz virtuvi, pa ceļam ar šausmām skatos uz četrgraudu pārslu taciņu... O jā, virtuves vidū es atrodu kā tika izmantotas pārējās četras olas un makaroni un četrgraudu pārslas, dzirdu kā mazais skrien uz migu un ar kliedzienu "stāvi" metos viņam pakaļ, jo ja tāda izskatās virtuve, kāds tad izskatās mans bērns!? Noķeru mazo sirsniņu un nav jau pat jāpēta... Viss na ļicu Nomazgāju un iedomājos, kāpēc es to nenofoķēju! Bet nu lai šis dienasgrāmatas ieraksts kalpo par atmiņām
Es mīlu Tevi mazulīt
Iekantēja Piesit kanti

Pazuda caurums
8/20/10 06:11 pm
Pa ilgiem laikiem aizkrīt širmis un izdomāju gludināt gultasveļu, sajūtu, ka stūrīšos sakrājušies diegu kunkulīši, es meklēju caurumu, lai varu tikt tiem pakaļ, meklēju, goru to pārvalku, bet cauruma nav! Ņemu uzmanīgi, vēlreiz pētu katru vīlīti, nu točna nav! Pazuda caurums, es tiešām zinu, ka kādreiz to pārvalku esmu maukusi uz segas... Nolieku zemē, apsēžos un gaidu kad caurums uzradīsies... Pēkšņi draiskojoties ieskrien istabā manējā palaidne un uzreiz žvikts un pārvalkā iekšā!
Kā senos laikos, neviena gultasveļas maiņa nenotika bez kaķa pārvalkā Nu redz, atradās mans caurums!
Iekantēja Piesit kanti

Nemiers...
8/20/10 04:42 pm
Šodienas piedzīvojums...
Eju uz veikalu, dzirdu divi jaunieši sarunājas -
"Davai foķēsim visskaistākās meitenes!"
otrs saka - "Jā, bet tikai tās krutākās!" - "Ok, bet tā, lai neredz!"
Man acis uz kātiņiem un kājas līkas, paiet vairs nevaru, priecīgs tas fotogrāfs, kas paliek ar zobiem
Eju, šie skatās uz mani, pēkšņi mani mini sāk rauties uz augšu, es skatos uz viņiem, viņi posī uz mani, bet neko nedara...
Es ieeju veikalā, man aizmirsies viss, ko man vajag, esmu uroģina, mani nefočēja Ar ļoti smagu sirdi es izstaigāju veikalu un trīsreiz vecāka iznāku no veikala... Jauniešu vairs nav. Aij, sirds saskumst nu pilnīgas stulbības dēļ, pēkšņi dzirdu aizslēga skaņas, skatos, bet neredzu kas kur notiek, sāku smaidīt, ieraugu, ka viens no jauniešiem nostājies pāri ielai, bet otrs notupies aiz masīnas, veltu savus žilbinošos smaidus abiem un matiem plīvojot, dodos mājās
Kā Tu šodien pavadīji dienu?
K čortu, esmu dzīva vēl, par mani kāds domā
Iekantēja Piesit kanti

2007 gada pavasara domrakstiņš
8/20/10 02:20 pm
Es te tā padomāju un nesaprotu..
Klusēšana ir piekrišana, noliegšana jeb vienaldzība.
Cik īsti trausla robeža ir starp šīm visām robežām, vai tas, ko itkā uzskati par patiesu, nav burvīgi maldi,
varbūt visu izbeigt tagad un tūlīt, tā kā izbeigšana var izdoties nesāpīgi,
vai vispār vajag cīnīties, vai vajag to pārliecību, ka Tu esi vajadzīgs,
vai vajag sajust naidu, lai saprastu kas der un kas nē,
vai atvēlētais laiks nav par īsu, vai vispār var noturēt to, kas acīmredzami slīd no rokām laukā,
vai aizejot atvadu vēstuli rakstīt, jeb neko neteikt,
vai pastāv bezgalība,
vai miegā nomirstot cilvēks tiešām neko nejūt,
vai var tā vienkārši pazust un neatgriezties,
vai var iziet ārāun neko neredzēt, nedzirdēt,
cik spēcīgs ir cilvēks,
cik daudz spēj izturēt viena sirds un viens prāts,
vai jukušie nav tieši tie, kas ir visveselākie...
Jautājumu daudz, bet kāpēc atbilde ir klusums?
Kāpēc vienmēr izveidojas mulsinošais monologs, vai tiešām viss ir jāizbeidz, lai kāds saprastu cik grūti ir, cik ļoti cilvēks sapņo un ilgojas...
Vai no tā, ka iznīcinām citu sapņus un cerības ar klusumu, kas izaicinoši nostājas ceļā visām itkā varbūtējām atbildēm, mums paliks vieglāk...
Cik ilgs tas ceļš, kas noved uz nekurnekadzemi,
cik vēl indes jāpielejlai kādu nobeigtu,
cik daudz jāpārdzīvo, lai izdzīvotu... un ja nu nevēlas izdzīvot,
kāpēc jānosoda tas, ko neizprotam,
kāpēc jāpārstāj mīlēt tad kad tas kļūst sarežģītāk, kas liek bēgt no visa, kas ir kļuvis netīkams, vai nav vieglāk skatīties acīs un visu izteikt, kāpēc tas NOLĀDĒTAIS klusums??!!
Pieejot kādam klāt un iesperot var pievērst uzmanību, bet kāpēc tieši ir jānodara pāri, lai saņemtu to, kas pienākas tāpat...
...Njā, kā vienmēr tas nolādētais klusums...
Tas arī viss, ko es vēlējos pateikt.
Iekantēja Piesit kanti

Artūrs un Elizabete
8/20/10 11:50 am
".. Kad rakstīju viņai pirmos vārdus, šķita, ka tie pazudīs tikpat ātri, kā tie parādījās.
Šķita, ka mani vārdi ir tikai tukšas vietas aizpildījums. Kā puķu pods uz palodzes...
Kad saņēmu uz tiem atbildi, biju aizmirsis pilnīgi visu, kas bija ap mani. Tobrīd bija tikai Elizabete un es. Un kaisle starp mums. Un ne mirkli nešaubījos, ka kaisle turpināsies...
...Pēc pirmās, kopā pavadītās nakts, šķita, ka visa turpmākā dzīve mainīs virzienu.
Mainīsies apstākļi. Mainīsies intereses. Bet 23 gadu laikā izveidojušās vēlmes pretojās izzušanai... - Brīvība. Nemitīga klaiņošana. Bēguļošana. Hromā ietīti tērauda riteņi. Jaudas pārpildīts V - veida dzinējs, līdz spoguļa virsmai nopulēta lakas virsma...
Saulriets... Vējš... Lietus... Sniegputenis...
- Tā visa pievilkšanās spēks bija spēcīgāks par vēlmi palikt...
Šķita, ka nekad vairs nespēšu nevienai sniegt to, ko sniedzu tieši viņai.
Šķita, ka nekad vairs nesaņemšu to, ko sniedza Elizabete.
Šķita, ka turpmāko dzīvi pavadīšu atmiņās. Vientulībā...

Kārtējo reizi, pēc vairākiem, pārdomās pavadītiem gadiem, vērojot reti sastopamo saulrietu agrā pavasara lietainajās dienās, mani pārņēma neiedomājamas dusmas. Dusmas uz visu. Uz sauli. Uz vēju. Uz lietu... Uz sevi... Uz Elizabeti...
Iekāpjot savā uzticīgajā '81 gada sporta mašīnā, nekavējoties devos prom...
Devos tur, kur pēdējo reizi bija labi. Tur, kur bija vislabāk. Tur, kur biju kādam nepieciešams. Tur, kur bija Elizabete...

Ceļā pie Elizabetes, laiks šķita tik sasodīti lēns... Šķita, ka tas mirklis nekad nepienāks. Mirklis, par kuru sapņoju ļoti ilgi. Mirklis, kuru gribās sagaidīt. Mirklis, kuru gribās apturēt. Apturēt un tur arī palikt. "

Elizabete stāvēja ārā, lietū..
Lietus lāses nemierīgi sitās pret viņas seju... Bet viņa negribēja iet istabā... Sirds strauji pukstēja: "Viņš atbrauks, viņš nepametīs mani vienu.."
Vēl tik reizīti pabūt mīļotā skavās... Vēl tik nakti.
Šaubas sāka mocīt viņas prātu...

Elizabete aizvēra acis...
"Tajā tumšajā naktī mīļotā skavās jutos kā debesīs, piepildījums un neizsakāma bauda... Es lidoju. Lidoju tālu un augstu, cik vien baudas virsotnē var lidot... Skūpsti, glāsti dedzināja manu augumu.. Neviens nekad vēl nebija tā pieskāries., tā mīlējis, tā skūpstījis.."
Neprātīgā kaislē viņa sauca mīļotā vārdu... Elizabete atvēra acis, mazliet izbijusies no sava kliedziena, joprojām satraukta, steidzīgi ieskrēja istabā, aizcirta durvis, izģērbās un steidzīgi iekāpa midziņā... "Sapņot, sapņot vēl..." - viņa čukstēja..

Lietus lāses aiz loga, mierīgi, kā asaras skaloja prom putekļus...

Elizabete iemiga..

"..Laiks šķita kā apstājies. Šķita, ka galapunktu nekad nesasniegšu. Šķita, ka kaut kāds ļaunums mūs šķir un neļauj būt kopā. Nepacietība lika darīt to, kas vēl nekad nav darīts. - Pielietot nepārbaudīto. Atceroties Elizabetes mīlestību, aizmirsu par bailēm un spiedu no spēkrata visu, kas tajā ir. Tas bija kā no būra izmucis plēsējs. Tik ātrs. Tik spēcīgs. Tik nevaldāms. Tik nenotverams...
Steidzos pretī nezināmajam, nemitīgi galvā skan Elizabetes teiktie vārdi "Tu esi mans pirmais un pēdējais". Es turpināju palielināt ātrumu. Intuīcija bija mans ceļvedis un es tai ticēju. Tā mani veda pa visgrūtākajām un vistālākajām takām. Tomēr jutu tādu siltumu no Elizabetes. Jutu, ka lēnām tuvojos. Gandrīz katrs līkums lika prasmīgi cīnīties ar spēkrata nevaldāmību. Sāk izdoties. Sāk klausīt. Ceļš sāk palikt arvien taisnāks un platāks..."

Pēkšņi, kā no zibens spēriena Elizabete pamodās..
"Cik ilgi esmu gulējusi...? " - satraukta, neapģērbusies viņa iegāja virtuvē... Ieslēgusi tējkannu, viņa apsēdās uz krēsla.
Sapnī viņa redzēja nāvi, mīlestības beigas... Mīļotā nāvi... Savu nāvi..
Tējkannas klikšķis pamodināja viņas pārdomas par sapni.
Trīcošiem pirkstiem viņa pagatavoja kafiju, pēc tam nesteidzīgi, ik pa brīdim ieslīgdama domās, viņa baudīja kafiju. Kā neaizbiedējams rēgs, domās klejoja sapnis.. " Ko tas varētu nozīmēt?" - viņa domāja...
Izbijusies no savām domām, viņa trīsošā balsī centās sevi pārliecināt, ka viss ir labi, ka drīz būs mīļotā spēcīgajos apskāvienos, nekas nespēs to izjaukt!
Elizabete pasmaidīja.
Ieslēgusi mūziku viņa sajutās labāk. Kā nojaušot par to, ko viņa vēlas, Dj atskaņoja dziesmiņu...
..."Tu mans mīļotais, Tu mans vienīgais,
Tu mana zvaigzne, kas spīd šonakt,
Tevi es gaidīšu, projām nelaidīšu,
Paņemšu Tevi sev līdz.." ...
Pēkšņi, kā sajūtot pātagas cirtienu, Elizabete ieskrēja istabā, ātri apģērbās, paķēra mašīnas atslēgas un skaļi aizcērtot mājas durvis, viņa aši iekāpa mašīnā..
"Tas ir neprāts" - Viņa sev vēl un vēl klusi teica.
Bet jūtas un vēlme satikt Artūru guva pārsvaru pār saprātu, vēlme atkal un atkal mīlēties ar mīļoto, sajust viņa augumu piekļaujoties viņas augumam, degt kaislē mīļotā skūpstu un glāstu virpulī... Neprātīga bauda dedzināja viņas augumu..
"Man ir jābūt! Jābūt pie viņa!"
Elizabete iedarbināja mašīnu...

....Lietus vēl nebija rimis, vējš nežēlīgi plosīja koku galotnes.
Bet viņai bija vienalga, ka tik ātrāk nokļūt pie mīļotā vīrieša, kuru tik ļoti viņa mīlēja...
"Mīlestība - es viņu mīlu!" Pēkšņi viņa saprata, saprata visu... Mīlestība bija tā, kas viņas sirdi plosīja, tā, kas neļāva ne mirkli aizmirst mīļoto, mīlestība bija tā, kas lika lidot... Lidot un neapstāties..

Pašai nemanot, viņa traucās pa šoseju milzīgā ātrumā..
Asfalts sildīja mašīnas riepas, kā domas par Artūru sildīja viņas sirdi..
Elizabete paskatījās spidometrā... 170 kilometri stundā..
Viņa pasmaidīja, braukšana nomierināja, no ātruma viņa nebaidījās. Šobrīd nekas nespētu viņu apstādināt... Šoseja bija tukša no mašīnām, viņa pilnībā atslābinājās, nekas taču nevar notikt..
Ieraugot strauja līkuma zīmi, viņa pat nepiebremzēja, negribēja zaudēt tik dārgās minūtes, sekundes... Laiku, kas šķistu kā mūžība mīļotā skavās...

Braucot līkumā Elizabetes mašīna saslīdēja, tikai tad viņa ieraudzīja pretimbraucošās mašīnas gaismas...
Viņa centās savaldīt savu auto...
Tas neizdevās - mašīna ietiepīgi slīdēja pa slapjo asfaltu, neizbēgami tuvojās nenovēršamais.
Viņas nāve.
Mīļotā nāve.
Iekantēja Piesit kanti

Strādniekiem nelasīt
8/20/10 09:55 am
Jā, rīts man mieru nesola... Uh, reti tādi gribuļi, kas ievelkas vairākas dienas, bet nu tad pat es staigāju kā pa mākoņiem, iepriekšējo reizi aizmirsu preci paņemt, vienkārši savā kaifā aizgāju prom, atstājot apsargu un pārdevēju šokā par tādu joku. Labi, ka apsargs man kādreizējais kolega pa jūrmalas smilšu izbraukāšanu, tas atnesa mājās un ļoti atsaucīgi teica, es jau atceros kāda Tu esi, kad Tev gribas, liekot man dikti nosarkt
Lūdzu neskatieties uz mani, bet ja skatieties, tad apžēlojieties - kam negadās.
Drīkst sūtīt savus kailfoto

P.S kas man pa krūzīti, es tikko ar viņu iesitu nagliņu! Uzreiz jādomā par cietām lietām Čort, ej taču gulēt!
Iekantēja Piesit kanti

Venta
8/20/10 12:17 am
Es gāju uz Ventu.
Bieži gāju.
Tad, kad jutos vientuļa.
Ļoti vientuļa.
Es gāju un jautāju viņai.
Kāpēc.
Tad skatījos viņā un gaidīju atbildi.
Atbildes nebija.
Es atgriezos kādu nakti.
Uzsēju striķi pie tilta margām.
Jautāju vēlreiz.
Kāpēc.
Nedzirdēju atbildi.
Uzliku kaklā striķi.
Es nelekšu šodien.
Es tikai gribu zināt kā tas ir.
Kad jāpaliek viegli.
Man palika viegli.
Neatceros kā aizgāju līdz mājai.
Man palika tevis žēl.
Venta
Iekantēja Piesit kanti

Close to the edge
8/19/10 11:56 pm
Redzu meiteni, viņa gauži raud.
Es zinu, ka viņas asaras tikai sirds var sajust.
Es zinu, ka viņas asaras tikai mīla var dziedēt.
Es zinu, ka viņas asaras tikai es varu redzēt.
Es aizeju prom no spoguļa.
Gotiskā sirds mana.
Tas ir labākais, kas ar mani noticis.
Iekantēja Piesit kanti

Tumsā Gaismā