nav universitātē stipendijas vairāk, likvidētas.
visas stipendijas pārvērstas par sociālajiem pabalstiem,
paldies jums Izglītības (!) un Zinātnes (!) ministrija,
motivācija mācīties vēl centīgi šajā tā jau kvalitātes ziņā brūkošajā iestādē zūd tādos pašos tempos kā latvieši izceļo no šīs valsts
jo stipendijas tagad saņem tie, kam vidējais 6, nevis 9 ir.

c'est la vie, baby!

es sapņoju par savu oranžo istabu, siltumu, pledu, gasimu un iespēju domāt...
uz visiem laikiem projām no valmieras, nevar vairs būt, ka kāds mani apstādina, mans ceļš ir nosprausts,
savādāk..
vai es ilgojos pēc komforta? jā, daļēji, bet tas man vajadzīgs tikai tik daudz, lai spētu spējīgi padomāt, nevis kā šajā aukstumā drebinoties, bailēs par rītdienu, kā viss notiks, un nokārtosies, nespējot koncentrēties uz vienu lietu, domām aizslīdot, nespējot savienoties ar savu prātu vai būt mierā, jo ir tik auksts un drūms...

lai mana šī gada dziesma ir one dream:
We can feel a change is coming
Like a kiss upon a tide
Breathing life into every heart
The hopeful kind of times
Cause we'll walk this road together
Though at times we felt alone
In the struggle to leave dissent
We find the strength one yet to find

You carry your courage, carry the history
But all are gone before you
Wherever you come from
Or born of one dream finds you, standing here

And you know that you can make it
(can make it)
You've got the whole world in your hands
(whole world in your hands)
And you've spent a lifetime working for this moment
(working for this moment)
And you are shining
You're all that you wanted to be

laikam visi nupat ir uz mani apvainojušies, neviens neatbild uz e-pastiem. un es domāju, ka man ir draugi un cilvēki ar kuriem esmu iesaistījusies no sirds saprot viens otru un piedod kļūdas, bet, redz, izrādās, ka tiklīdz tu kādā veidā atšķiries, neiekļaujies, vai nevēlies iekļauties kopējā rīcībā, domu gājienā, tā esi nepareizs.
tā... kad es tēloju, izlikos, sekoju vispārējajam noskaņojumam, es biju laba, she's so nice,
bet tagad, tagad I was just me, I just did things I felt like I should, un visi pēkšņi novēršās no manis, tiklīdz pasaki savu (savējo!) viedokli skaidrāk!
varbūt vispār tagad viņi no manis attālināsies un man vajadzēs meklēt citu OL ar ko strādāt nākamajā gadā, un man visu gadu, visu vasaru tiks ar vārdiem, skatieniem pieminēts, ka neaizbraucu,
nez, bet tā ir mana izvēle šobrīd,
un laikam ir tā, kā tajā vienā grāmatā par bērnu spēlēm (vai tik tā nebija Heses Steppenwolf), ka tās visas turpinās, un kā vēl turpinās, tikai tagad tiek slēptas aiz pieaugušo nopietnajām sejām - ak jā, atceros, vienu vakaru taču palasīju Augustīna atzīšanos, tur tas bija, vispār burvīga grāmata patiesi, un tik nomierinoša...
tātad tur šis vīrs rakstīja, kā bērnībā ticis rāts par tādām lietām, ko pieaugušie paši nepārtraukti grēko, bet viņiem tas ir konvencionāli.. tās paša bērnu spēles liek spēlēt, ja tu spēlē, esi labs, ja nē, slikts...
valmiera šeit ir tik mirusi, man jābūt šeit vēl pēdējās dienas, lūdzu Dievu, lai ātrāk izdodas pārdot māju, projām no šejienes, šeit viss ir miris... drūms un drēgns, katrā lietā ir iezadzies mitrais drūmums, fiziski, bet galvenokārt jau ar sajūtām jūtami..
jā, nebūs brīnums, ka viņš man vairs nepiedos, jo pietiekoši bieži esmu izrādījusi savas kaprīzes, neapmierinātību, laikam man pašai arī tas kristu uz nerviem, ja vajadzētu strādāt ar tādu cilvēku... bet es tikai cenšos būt patiesa un atrast savu ceļu, man ir mēŗkis, sasodīts...
tikai nedaudz savādāks...
nez kas būs tālāk..

noskatījos beidzot Nepanesamo Esības Vieglumu vizuālā versijā

man ļoti patika beigas, padomju čehijas lauki, vienkārša dzīve

bet lai cik noskaņaina filma nebūtu, tā nevar līdzināties grāmatai, kur man visvairāk patika Kunderas filosofiskās atkāpes, pārdomas, kas veidoja šo grāmatu par kaut ko vairāk nevis tikai par romānu,

lai vai kā, Daniela Deja Lūisa, Žiljetas Binošas un Lenas Olinas sniegums jau vien bija skatīšanās vērts...

YES!
Referāts oki doki, nosūtīts 2 ar pus minūtes pirms iesniegšanas termiņa beigām, shit! :D

Un mana sesija ar to nureiz arī ir cauri, beidzot!
FREEDOM!

sha la la, he, he

p.s. drošvien tagad kaut kad pa nakti vajadzētu pārlasīt un izlabot kļūdas, lai varētu aizsūtīt labāku versiju,
bet,
galvenais, ka šito nosūtīju laikā!

cik savādi, ka tik ārkārtīgi spēcīgi iekšēji jūtu, kā nevēlos braukt atpakaļ vairs tur - uz amīšu zemi...
lielākā daļa atmiņas pēkšni apvērsušas kažoku un kļuvušas man nepatīkamas un naidīgas, viss tracina,
bet nevar atbrīvoties jo tik spēcīgi vēl atmiņā, un vēl tik liela saikne ar to visu...
es biju sajūsmā, bet noklusēju un apslēpu visu, kas nepatika, tagad tas nāk atpakaļ - raujās uz āru, un pat patīkamo padara par pretīgo...
visticamāk, ka man vienkārši bail no tukšuma, šausmīgi... jā, visvairāk man bail iekrist atkal tai bezpersoniskajā neesamībā, viltus esamībā, bail no tā plastiskuma

c'mon, referāt, raksties uz priekšu

motivēju sevi ar to, ka ir pēdējais šai semestrī, un to, ka pēc tam, jau no rītnakts, varēšu sākt ķerties klāt filosofijai, Nīče, Bodrijārs, Hese un Ortega i Gasets manā listē. It's gonna be great! :)

enerģiskāk, enerģiskāk

atceries simona vārdus par to, ka vajag vienkārši ķeties klāt, sākt, mesties iekšā, nevis bezgalīgi gatavoties, nošķiežot laiku :)


p.s. nākamgad ķeršos atkal pie Le Francais, līdz bakalura diplomam jāmāk kaut kas šai burvīgajā vārdspēlē...
pašizglītošanās

novēlojusies Ziemassvētku kartiņa no galvenā priekšnieka
tātad esmu saņēmusi kartiņas no visiem trim saviem tiešajiem priekšniekiem, nu pasaki, kurā vēl darbavietā tā notiek??
tik daudz kartiņu pa pastu kā vēl nekad..
kartiņas, banketi, ceļojumi, izklaides
nu perfekti, super, ko vēl var vēlēties?
viss izplānots perfekti, ko vēl varētu vēlēties kā vien happy,...,... nozust šajā sabiedriskajā mākonī and be a rhino!
jo tu esi pareizs tikai esot iekšā, ārpusē tu esi cow!

jo šis ir totalitārais režīms!
un visam ir sava misijas jēga

caught in between
being normal and being against being normal

atceroties apmātību, un kā jau sen minēju, liela godkāre jau kopš seniem laikiem pārvērš saprātīgos ārprātīgajos, vai tik
tas nebija kāds romas cēzars

miers, klusums

atceroties pirms tam
sajūtu pasaules, nevainību un mieru

tās paša izjūtas par ko pirms mirkļa lasīju, autobusā... he he...
negribīgums, just leave me alone... :)



bet tā ir jābūt
keep on going


p.s. 'Nē, pie mana kapa nestāvēs neviens no šiem maitasputniem savā melnajā talārā un neskaitīs saldsērīgus pātarus!'
'Slienies augšā, Harij, liec grāmatu pie malas, ieziepējies, skrāpē zodu līdz asinīm, apģērbies un parūpējies, lai tev uz cilvēkiem būtu labs prāts!'

cik trausla bija pārēja starp tām... cik maz vajadzīgs, lai no self-possession pārietu sajūsmā par ārišķībām, padotos vispārējajam vilnim...
viņi runā, ka galvenais iesmesls nav nauda tam visam, tie runā par kaut kādiem cēlākiem mērķiem, viņi saka, ka jākoncentrējos uz mācīšanos un pašizaugsmi, bet
kāda tam visam ir patiesā jēga? kāda vien cita, kā naudas pelnīšana, katra darbība, katra kustība, katrs vārds un katra doma ir vērsta uz pelnīšanu, tev iemāca kā domāt, lai visās situācijās rīkotos tā, kā varētu nopelnīt vairāk vienības,
un tev iemāca stāstīt pārējiem, ka tas viss nav galvenokārt naudas dēļ, bet visi klusībā to paši labi saprot, un kad es stāstu par visu citu, ko vērts iegūt (no-material), manas domas nav tādas, ko stāstu, manas domas saprot to visu,
un es nespēju nejusties kā liekule,
un liekulība ir tāda pati kā meli, tajā var sapīties, tās bezgalīgajos līkločos, līdz saļodzās kājas

un vēl savādāk ir tagad, kad esmu jau to visu apzinājusies un pieņēmusi lēmumu savā prātā... stāstīt par gloriju


tad redz, kur rodās metāls

šēžu, mācos eksāmenam,
cenšos koncentrēties,
pulkstens jau 15, 3 stundas pagājušas nemanot, tik vien kā par pāris tēmām izlasīts, vēl daudz darba priekšā,
ik pa brīdim aizdomājos par visādām lietām, ik pa brīdim meklēju kaut ko par ko uztraukties,
un vispār šodien sāp galva, galvenkoārt omes dēļ, šodien pārliecinājos, ka viņa patiesībā ir atriebīgs un netaisnīgs cilvēks,
bet ne jau man jārisina radinieku tikumības problēmas.

aizdomājos pirmīt kā cilvēki parasti tik daudz lietas ikdienā are taking for granted,
pašsaprotams ir viss cilvēka uzbūvētais, lielās skaistās celtnes, kurās cilvēki pavada ikdienas (konkrēti universitātes ēka šobrīd manā prātā, vai tad nav skaista ēka, lielie arku logi, tik daudz ķieģelīši pie ķieģelīšiem, tas viss prasīja rūpību un precizitāti),
apkārt ir daudz skaista, ko ikdienā neievērojam, arvien vairāk mūsu domas aizslīdējušas raizēs, sīkos priekos un materiālās vēlmēs,
bet, ja mēs paši ko izdarām, tad vēlamies, lai apkārtējie to novērtētu,
nav jau īsti vairs kam patiekties par universitātes ēku, bet
varbūt es domāju pateicību un vairāk-nover'tēt-to-kas-ir principu vairāk,

lai vai kā,
Heses "Sidharta" patiesi ir burvīga grāmata,
"patvērums sevī, tikai nedaudziem tas ir",
kaut kas par ko padomāt...

pozitīva virzība:
jau trešo dienu izvairos no citu bilžu vērošanas un vērtēšanas, neinteresē, lai katrs dzīvo kā tīk, man ir mana dzīve..
lūk šādu attieksmi vēlos attīstīt,
labi, viens nelāgs ieradums no kura būs tikts vaļā... :)


tomēr... pierādās, ka arvien visvieglāk disciplinēt sevi mācībām un visvairāk var panākt, kad blakus kāds centīgi mācās, pašam ar to disciplīnu neiet tik labi, tas prasa vairāk piepūles, bet
protams
cilvēks taču dzimis, lai piepūlētos,
tikai kāpēc vienmēr tas atrod interesantākas lietas ko darīt, nekā pienākumu pildīt, to, kas vajadzīgs
vai atrod attaisnojumus, vienīgi šodienu, jo šodien jūtos tā

here I go again...
gara nakts priekšā, vajadzēja šorīt ātrāk celties, mazāk un retāk ieskatīties facebook-ā, draugos, skype-ā utt., jo šodienas goals ir referāta uzmetums pabeigts par Hitlera sekretāri

skan šobrīd pilnīgi savādā stereolab mūzika, izklausās kā...franču elektroniskā mūzika, ir jau arī, tikai ne no France bet no England
bet tāda nedaudz hipnotizējoša, balss, vārdi grūti saprotami lielākoties, mūzika vien tāda, ka prasās šupoties līdzi
dienas paiet ātri, izbaudu šī dienas, tikai nav neviena ar ko parunāties...

p.s. post-metal and doom-metal... oh, baby, it drives me crazy... I love this music...

Where do we go when we die?

We disappear. That's why we are so terrified about the dying.

tā, garāko elēģiju savā blogošanas vēsturē esmu uzrakstījusi (protams, privātu :)))
izkratījusi sirdi, datora klaviatūrai, monotora ekrānam, virtuālajai videi, fui, cik nožēlojami,
tad jau labāk iztulkoju to visu igauniski, uzrakstu vēstuļpapīrā un nosūtu..
eh,
vai iet gulēt jau?
tad celties rīt un sākt pilnvērtīgu darbu pie referāta, vēl brītiņu, vēl vienu reizi A Case of You
taste so sweet, so bitter and so sweet, darling..
would I still be on my feet?

iedomājos, kā man vajadzetu ietekmēt savu prātu, lai piedzīvotu exsplosion..
ja vienmēr sāku racionalizēt, kad kaut kas neizdodas, domājot par nolemtību, ka tā lemts būt, tad tā tikai ietekmēju savu prātu un ticību,
bet vajadzētu taču sev iedvest ticību, ka var būt pēkšņas pārmaiņas, pēkšņa atvēršanās...

atkal... un mana sirds notrīsēja, cik ilgi tā vēl trīsēs..?
es esmu tik emocionāla, ka tas man tik sasodīti traucē jau...

jaunajā gadā vajag atcerēties šos citējumus

Vislielākais zaudējums dvēselei ir, kad tā paliek neuzticīga pati sev.

As soon as you trust yourself, you will know how to live. /Goethe/

Never, never listen to anybody that is trying to discourage you. /Mariah Carey/

Wanting to be someone else is the wasting of person you are. /Kurt Cobain/

Patiesai draudzībai jābūt atklātai un btīvai no izlikšanās un izdabāšanas. /Cicerons/

Brīvi dzīvo tikai tas, kas rod prieku savu pienākumu izpildē. /Cicerons/

Nelaime - rakstura pārbaudes akmens.

Cilvēkiem, kuriem piemīt stiprs un augstsirdīgs raksturs, nepiemīt krasa garastāvokļa maiņa atkarībā no tā, kas noticis ar viņu labklājību vai piemeklējusi kāda nelaime. / Dekarts/

Don't get too comfortable with who you are at any given time - you may miss the opportunity to become who you want to be. /Jon Bon Jovi/

Anyone who keeps ability to see beauty never grows old. /Kafka/

Ja arī nelaimē cilvēks saglabā gaišu noskaņojumu, tas ir kaut kas sevišķi liels. /Dēmokrits/

Gudrību nevar izteikt vārdos. Gudrību var atrast un caur to iespējams darīt brīnumus, bet, ja vieds cilvēks gudrību cenšas izteikt vārdos, viņš izklausās pēc muļķa ... /Hese/

Ja tu ienīsti kādu cilvēku, tas nozīmē, ka tu viņā neciet kaut ko, kas ir daļa no tevis. Mūs neuztrauc tas, kas nav mūsos. /Hese/

Atsacīšanās no savas iekšējās pārcliecības ir zemiska rīcība. /Kants/

Raksturs parādās spējā rīkoties atbilstoši principiem. /Kants/

Doma, kas nav bīstama, nav tā cienīga, lai to dēvētu par domu. /Bleiks/

Esiet uzmanīgi, izvēloties maskas, jo pēc brīža jūs paši par šo masku pārvērtīsieties. /Vonnegūts/

Tātad: literatūras saraksts kursa darbam par Marku Aurēliju beidzot, beidzot ir sastādīts. Vismaz kas prātīgs šodien izdarīts. Tagad nedaudz jāatvelk elpa, jāizdomā kādiem darbiem ķerties tālāk klāt.
Bet lai šis gads man aiziet zem zinību zīmes, tas ir svarīg. Un ja pirmajā janvārī iesāku veidot kursa darbu, tas nozīmē, ka visu gadu viņam pievērsīšos, un neatkārtošu pērnā gada situāciju. Literatūras izmisīgie meklējumi mani neapturēs.
Vēl viens apsolījums Jaunajma gadam: beigt tērēt laiku skatot internetā paziņu bildes, gan draugos, gan citos portālos. Daudz saprātīgāk būtu pievērsties sev, jo ciotu bilžu vērtēšana man nāk tikai par ļaunu. Kamēr neiemācīšos beigt sevi salīdzināt ar citiem katrā mazākajā niansē, tikmēr tas man tikai ļaunumu nodara. Vairāk pievērsies sev. To arī filosofi saka.
Un tagad visi tie leading a team, personal developement, advanced sales, cv and bla, bla, bla... šķiet muļķīgi un, un... jā, tā sajūta, kas senāk... I am back, it's me, finally!

nu šis patiesi ir izaicinājums!
lasīt filosofijas akdēmisko grāmatu VĀCU valodā!!
kur es esmu atkal sevi iemetusi, sasodīts! :D

"Pagājušajā gadā pirktāko grāmatu virsotnē viena aiz otras sarindojušās amerikāņu rakstnieces Stefānijas Meieres "Krēslas" sērijas grāmatas,
Līdzās Meieres fenomenam var minēt Dena Brauna uzvaras gājienu."

Šis ir fenomens, kur patiešām nespēju sprast. Kurš viņas lasa, kurš tur atrod kādu ideju, kādu māksliniecisko vērtību, kādu garīgo guvumu?? Kāpēc viņas lasa?
Nesaprotu!
Es atkal nesaprotu cilvēci!

Nekas, es vienkārši klausīšos smcl...
Lai... lai .. lai.. vienalga

Lieliski!
Mans Jaunais gads ir sācies lieliski!
Tik brīnišķīgi justies bez pohām. Ak, kādas šausmas bija pagājušajā jaunajā gadā! nekad vairs tādas nevēlos. Tāpēc šo sagaidīju pilnīgi mierīgi.
Vienīgi acis nedaudz sāp, un galva dulla, jo tikai pēc 5iem aizgāju gulēt un gulēju līdz 13, bet es nedzēru neko, tikai mazu glāzi (vienu!) šampanieti vakardien!
Lasīju vakar dzeju, skatījos Mariah Carey Music Box koncertu pie kamīna, pārdomāju savu būtību.
Burvīgi!
Lai man šis gads ir neaizmirstams!
Lai dzīvo Tiģeris!

Ja nu es esmu zudusi? Zudusi uz visiem laikiem, un man vairs nav atpakaļceļa. Ja nu es nekad vairs nebūšu, kāda es reiz biju.
Vai šis būs bijis mans pareizais ceļš? Jā, patiešām nav iespējams, ka būšu atkal tāda kā biju. Bet vai šī pieredze nebūs mainījusi mani pārāk. Lai gan domāju - ja mainījusi (un ir mainījusi, neapšaubāmi), tad vai uz slikto vai labo pusi, vai es pati pie tā neesmu visvairāk vainīga. Ar savu apsēstību un iedomām, ar savu labprātīgo, apzināto prāta virzīšanu uz aptumšošanos.
Vai mēģinājums aizbēgt no ikdienišķības, dīkdienības, no pelēcības un prastuma mani nav novedis tajā bezdibenī, no kura bēgu?
Kāds ir mans ceļš? Un cik tālu esmu no Dieva?

Jāatmet liekvārdība