Ja nu es esmu zudusi? Zudusi uz visiem laikiem, un man vairs nav atpakaļceļa. Ja nu es nekad vairs nebūšu, kāda es reiz biju.
Vai šis būs bijis mans pareizais ceļš? Jā, patiešām nav iespējams, ka būšu atkal tāda kā biju. Bet vai šī pieredze nebūs mainījusi mani pārāk. Lai gan domāju - ja mainījusi (un ir mainījusi, neapšaubāmi), tad vai uz slikto vai labo pusi, vai es pati pie tā neesmu visvairāk vainīga. Ar savu apsēstību un iedomām, ar savu labprātīgo, apzināto prāta virzīšanu uz aptumšošanos.
Vai mēģinājums aizbēgt no ikdienišķības, dīkdienības, no pelēcības un prastuma mani nav novedis tajā bezdibenī, no kura bēgu?
Kāds ir mans ceļš? Un cik tālu esmu no Dieva?