cik savādi, ka tik ārkārtīgi spēcīgi iekšēji jūtu, kā nevēlos braukt atpakaļ vairs tur - uz amīšu zemi...
lielākā daļa atmiņas pēkšni apvērsušas kažoku un kļuvušas man nepatīkamas un naidīgas, viss tracina,
bet nevar atbrīvoties jo tik spēcīgi vēl atmiņā, un vēl tik liela saikne ar to visu...
es biju sajūsmā, bet noklusēju un apslēpu visu, kas nepatika, tagad tas nāk atpakaļ - raujās uz āru, un pat patīkamo padara par pretīgo...
visticamāk, ka man vienkārši bail no tukšuma, šausmīgi... jā, visvairāk man bail iekrist atkal tai bezpersoniskajā neesamībā, viltus esamībā, bail no tā plastiskuma