šēžu, mācos eksāmenam,
cenšos koncentrēties,
pulkstens jau 15, 3 stundas pagājušas nemanot, tik vien kā par pāris tēmām izlasīts, vēl daudz darba priekšā,
ik pa brīdim aizdomājos par visādām lietām, ik pa brīdim meklēju kaut ko par ko uztraukties,
un vispār šodien sāp galva, galvenkoārt omes dēļ, šodien pārliecinājos, ka viņa patiesībā ir atriebīgs un netaisnīgs cilvēks,
bet ne jau man jārisina radinieku tikumības problēmas.

aizdomājos pirmīt kā cilvēki parasti tik daudz lietas ikdienā are taking for granted,
pašsaprotams ir viss cilvēka uzbūvētais, lielās skaistās celtnes, kurās cilvēki pavada ikdienas (konkrēti universitātes ēka šobrīd manā prātā, vai tad nav skaista ēka, lielie arku logi, tik daudz ķieģelīši pie ķieģelīšiem, tas viss prasīja rūpību un precizitāti),
apkārt ir daudz skaista, ko ikdienā neievērojam, arvien vairāk mūsu domas aizslīdējušas raizēs, sīkos priekos un materiālās vēlmēs,
bet, ja mēs paši ko izdarām, tad vēlamies, lai apkārtējie to novērtētu,
nav jau īsti vairs kam patiekties par universitātes ēku, bet
varbūt es domāju pateicību un vairāk-nover'tēt-to-kas-ir principu vairāk,

lai vai kā,
Heses "Sidharta" patiesi ir burvīga grāmata,
"patvērums sevī, tikai nedaudziem tas ir",
kaut kas par ko padomāt...