Pagājušajā naktī nevarēju aizmigt. Lasīju grāmatu, klausījos Muse vairākas dziesmas pēc kārtas. Domāju. Vairs jau neatceros par ko. Rakstīju. Un tā arī neuzrakstīju neko.


Atklāju, ka guļot es pilnīgi neapzināti kādu apskauju. Vai tas būtu spilvens, sega vai kāds, kas man guļ blakus. Kaut kas ir jaapskauj, tikai tad es jūtos labi un varu iemigt.

Šodien atkal dodos prom. Nebūšu uz Tabūnu, lai arī cik ļoti gribētos, nebūšu. Pagaidām esmu izvēlējusies klusu vientulību pie jūras. Vismaz pagaidām...