Es neredzu izeju no bezizejas, jo šajā situācijā neko nevaru ne mainīt, ne darīt, būtībā neko! Tas mirklis, ko var baudīt ir tik īss...ātri vien norauj mani atpakaļ uz zemes. Un šodien jau nu es tiešām negribu dzīvot šodienai! Varbūt rītdienai, jo tad vismaz irc erība, ka kaut kas būs labāk. Zinu, ka būs, bet īslaicīgi un ne tajā jomā, kurā tik ļoti gribētos.