mental picture
pareizs laiks 2:48, ārā mazliet gaišs un gaisā 22 grādi
šis ir vasaras putukrējums un cerams, ka viņa ir daudz
-
tikko griezu aizkarus un nodomāju, ka tieši šajā brīdī šķiet tik normāli un pašsaprotami, ka cilvēki dzimst un mirst. ar uzsvaru uz pēdējo - bez tukšuma, traģikas un kamoliem. ar emocijām, jā, bet bez vilkmes
ir un nav. tā taču jābūt, galu galā - tā ir vienīgā lieta, kuru varam paredzēt for sure un kurai nolemti it visi.
un tad nodomāju, ka vajadzētu saglabāt šo sajūtu - meitenēm mazā somiņā, puikām žaketes krūšu kabatiņā. tādiem vēsa prāta iegūšanas mirkļiem. bet viņa jau īsti neglabājas, atnāk reti, kā maziņš lietus, un aiziet.