man jāatbrīvojas no stresa
vissvarīgāko nevar pateikt. un arī, ja pateiktu, tas skanētu pliekani un ne kripatiņu tā, kā tas ir aptverams tad, kad nerunā, bet visu saprot
vispār to nevar pateikt. to var sajust, bet tā sajūta nav viena. tās ir tūkstošmiljon sajūtas kopā. tāda kosmiska sapratne. tāda kā lente, kura vislaik bijusi kamolā un nu pēkšņi atritinājusies, gludi, spīdīgi un bezgalīgi gari uz visām debess pusēm.
tas ir tas, ko es dažreiz, šeit apsēžoties, gudri gribu ierakstīt, bet, kad pirksti sniedzas pēc taustiņiem, saprotu, ka tas ir kā šķindināt tukšas, apsūbējušas glāzes, kamēr īstenībā būtu jāplunčājas tumšzilā lagūnā. skaistums jau ir ar tur, bet tas nav tas
un, ja tu man tagad prasītu, kas tas ir, es tev nevarētu pateikt
un šis ir viss
hih:)