par mainiishanos un stopeeshanu vienatnee(par ko gan nekas nav rakstiits)
biju laukos. tagad tur viss liekas nieciigs un siiks. atstaats, aizaudzis, sabrucis, nojaukts, nogaazts un aizgruvis. nomainiijies. ir palikusi labi ja siena smarzha shkjuunii un dazhi deelji, kas uzdabuuti augstu eglee, lai tur vareetu seedeet, un tagad no ilgaa laika palikushi tikpat zalji-bruuni, cik zari. viitoli vairs nav, egles ir lielaakas un lauki liekas mazaaki. dzeervenes vairs neaug un taku vairs nav.
bet ar to jaareekjinaas.

uz griidas ir parodija par paklaaju, aiz loga liist un maajaas beidzot uz laicinju ir ieradies cilveeks-atmosfeera (aleluja!), kas virtuvee cep burkaanus un kaa parasti meegjina mani pierunaat eest biezpienu.

neesmu izdariijusi pilniigi neko, kas shodien bija manos plaanos. ieskaitot aizieshanu uz darbu. bet taa gadaas.

aaraa ir tumshs, johaidii.