Šīs brīvdienas sākās dikti agri, tā ka piekdienas naktī likās, ka tūlīt jau būs svētdienas rīts. Nakts vienkārši aizlidoja, laika izjūta bija galīgi pazudusi, sirdsklauves neatstājās visu dienu un nakti, piens nelīdzēja. Tajās dažās stundās dažas atklāsmes, kurām teorētiski vajadzētu mani pārsteigt, taču reāli jutos pilnīgi mierīga, es tās zināju jau sen, bet neapzinājos, negribēju apzināties. Diez vai tas ir būtiski. Nekas nav manījies. Pamodusies noskatījos Holivudas ražojuma filmu par kārtējo pasaules glābšanu, kurā šoreiz mūžīgais varonis Brūss nepiedalījās, un devos mājās. Divi pārsteigumi uzreiz - 1.Kāpnēs saliktas stalažas un viss nobārstīts balts ar apmetuma putekļiem (tomēr tiks remontēta kāpņu telpa), 2.Ienākot mājās atradu līķi istabā un slepkavu mīļi murrājot glaužoties man gar kājām.:/ Nu ko, mirstīgās atliekas īsā ceremonijā tika apglabātas, telpās veikta ģenerālā tīrīšana, killers nomazgāts un pabarots.
Svētdiena tika pilnīgi veltīta bradāšanai pa Indijas plašumiem un iedziļināšanās tur dzīvojošo cilvēku likteņos.

No rīta sajutu ziemu un nožēloju, ka neatradu cepuri.

Šobrīd smadzenes var koncentrēties tikai uz automātisku darbību, analītisks darbs tām ir par sarežģitu. Kafija nelīdz.