|
|
Tuesday, February 10th, 2004
| |
12:37
|
|
raxtīt referātu konferencei ir niex, salīdzinot ar konferences rīkotāju histēriju brīdī, kad līdz pasākumam palicis mazāk par mēnesi un sāk ienākties meili, kuros referenti min visneiedomājamākos iemelus, lai atceltu savu līdzdalību vai lūgtu pārmainīt savas aviobiljetes, jo pēkšņi sadomājušies lidot nevis no budapeštas, bet buharestes (turklāt, tikai un vienīgi tad, ja esam gatavi apmaksāt ceļa izdevumus arī viņa asistentei).
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, February 9th, 2004
| |
07:06
|
lasu kādu grāmatu, kurai otrā pusē titullapai - tur, kur parasti atrodami izdevēja dati un norādes kongresa bibliotēkas katalogam - maziem burtinjiem raxtīts arī sekojošs texts:
harper san francisco and the author, in association with the rainforest action network, will facilitate the planting of two trees for every one tree used in the manufacture of this book.
it kā jau pierasts pie visvisādiem šāda veida labās gribas pašreklāmiskiem apliecinājumiem, bet vienalga bija trakoti patīkami. jāsaka, ka izdevējdarbībā šitādu lietu redzēju pirmo reizi un tā ir nostrādājusi visai savdabīgi. proti, grāmatā vēl neesmu ielasījies, bet jau no pirmajām rindām manī valda savāds miers, ka neko nepatīkamu man tā nenodarīs. vilšanās, ja tāda arī būs, būs citādākas "dabas". nezinu, kā lai to precīzāk apraksta - mazāk eksistenciāla? mazāk īgna? mazāk "dirsā darbs un materiāli"?
es te ne par "green political corectness". drīzāk par atsvabināšanos no bažām sastapties ar tā dēvēto makulatūras literatūru, kas mēdz padarīt lasītāja dusmas bezspēcīgas. (turklāt, bezspēcībai tādās reizēs piemīt arī kretīnisks trulums, kuru piešķir iekšēja nojausma, ka apzīmējums "makulatūras literatūra" ir banāls un neprecīzs, jo runā par literatūru papīra, nevis dzīves kontextā.)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, February 8th, 2004
| |
02:11
|
jau otro vai trešo dienu ne vēsts no amālijas. lāgu pa lāgam iemetu acis cibā, cerot uz viņas atgriešanos, un sāku nojaust, cik ātri un vienkārši te iespējams kļūt par atkarīgo. mī un žē! kas gan to būtu domājis...
btw, kā jūs pamanaties uztaisīt to (...read more) fīču, kas galanti piesedz faktu, ka uznākusi nepārvarama vēlme noslīcināt sevi un pasauli vaļsirdības plūdos? es pieņemu, ka līdz ar pavasara tuvošanos pret plūdiem nāktos nodrošināties jau laikus :)
|
|
(7 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, February 7th, 2004
| |
17:40
|
ņemot par paraugu savienotajās valstīs ieviesto pretterorisma trauksmes mērījumu tabulu (vai velns zina, kā vinju tur īsti sauc), šonedēļ gruzons/besis ir bijis "a" līmenī. griežos ap savu ļaunuma asi kā vilciņš, un nekam citam neatliek ne spēka, ne gribēšanas. pat nabaga -o ir atsācis par mani bažīties. lāgu pa lāgam novēro mani caur acs kaktiņu un nevainīgi apvaicājas, vai man nenāktu par labu atkal izbraukt uz laukiem, bet es tik sēžu pie sava kompīša un cenšos imitēt aizņemtību, kuru patiesībā neesmu piedzīvojis turpat jau gadu, divus.
šajā laika posmā esmu tikpat kā pārvarējis bažas, ka "izkritīšu no aprites" vai "zaudēšu cenu". esmu samierinājies ar faktu, ka reti kurš mani vairs ielūdz ciemos un vēl retāk man tiek izteikti piedāvājumi līdzdarboties kādā labi vai mazāk labi finansētā "projektā". es esmu mēģinājis un tikpat kā atmetis cerības iemācīties būt profesionālis, kas vairumā gadījumu šķiet nozīmējam tik vien kā spēju labi ātri radīt un paust pēc iespējas interesantāku viedokli.
da nav man vairs īsti viedokļu, bet, ja ir, tad parasti viens un tas pats par visu.
jūtos kā sačākstējis kraķis, kuru neizbrīnī ne kārtējie dizaina, ne arhitektūras brīnumi. jaunlaiku filmas vairs nesagādā kņudīga bezsvara stāvokli, kādā savulaik noveda melnbalti lēnīgais antonioni versus driģeņu pilnais fassbinders, aristokrātiskais viskontī versus sarkanais pazolini, venders laika skrējienā un godārs bez elpas. es lasu grāmatas, lai pazustu tajās kā paslēpēs, un atturos par tām stāstīt, baidīdamies tikt atrasts. un no mākslas mani interesē vairs vienīgi tā, kas spēj pasargāt kaut daļiņu ikdienas no visaptverošā mūsu dzīvju estetizācijas buma.
pēdējā laikā es arvien labāk saprotu savu septiņdesmitgadīgo māti, kas ir izvēlējusies dzīvot biezu aizkaru sarūpētā tumsā un cauru diennakti nelabā skaļumā klausās radio klasika. un es sāku nojaust, par ko runā mans tēvs, izbijis akadēmiskās vides matemātiķis, kas pārvērties par ķesteri savas dzimtās mazpilsētas luterāņu draudzē un atklātības brīdī stāsta savam pieaugušajam dēlam, ka jaunava marija, ļoti iespējams, ir tapusi grūta no citplanētieša transcendentālas sēklas.
tomēr jāsaka, ka minētajai sapratnei nepiemīt ne druskas no tā, kas palīdzētu atrast pamatu zem kājām, dotu spēku kaulos vai padarītu gaišāku manu skatu uz dzīvi.
baiss apbrīns un labdabīga skaudības mani pavada, kad lasu daža vietējā ļauža apceres, cerot mīt pēdās, kas bezizeju noved leknās personiskās izaugsmes (?) ganībās. un es slepus vēroju, kā laikabiedri, kurus uzskatu par domubiedriem vai simpātiskiem frīkiem, palēnām apgūst konstruktivitāti un māku abstrahēties. iespējams, tas nesniedz viņiem laimi, bet katrā ziņā arī nepadara viņus lieku reizi nelaimīgus. par šādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi ir balansā, ar ko parasti tiek saprasta vesela gūzma it kā piezemētu, bet nebūt ne nebūtisku lietu - sākot ar iemaņu "neuzskatīt īres maksājumus par neparedzētiem izdevumiem" un beidzot ar iespēju "nedaudz redzēt pasauli" vai šad tad "iziet cilvēkos".
sastopot draugus vai domubiedrus, kas ir balansā, mani nepamet akrobātiska sajūta, ka esam satikušies uz virves un īsti nezinām, ko darīt tālāk. apmainīties ar vietām, lai paietu viens otram garām, mēs īsti neprotam. uzgriezt muguru un katram doties atpakaļ uz savu pusi arī negribas ne man, ne tam otram. taču iet kopā vienam no mums nozīmētu iet atpakaļ.
protams, es nezinu un nevaru zināt, ko par šo situāciju īsti domā tas otrs, jo virves ideja jau ir tikai manā galvā. zem mūsu kājām nekā tāda nav. mēs stāvam uz latvijas zemes, zem mūsu kājām ir planēta zeme. mēs runājam par šīszemes lietām un atturamies pārspriest vēlmi levitēt. atkarībā no sarunas partnera reizēm man tas izdodas lieliski, citreiz es mulstu un meloju, un ir reizes, kad nesakarīgi vervelēju. viss atkarīgs tīri no izdomas un tā brīža iedvesmas. jo bez tām man būtu grūti par zemes takām pašam ko pateikt. kā nekā ilgi neesmu tās mijis un pēdējā laikā pārsvarā tusēju pa virvi.
|
|
(13 comments | ir ko piebilst)
|
| |
02:59
|
vāciešiem supermārketi protas aizlēgties pāris minūtēs. visas pārdevējas, krāvēji un svērējas kliedz drudžainās balsīs feierabend! feierabend!, un jau pēc mikļa bode ir ciet.
ar mani šobrīd ir tāpat. rokas, kājas, galva un iekšas uz mirkli saņemas, pabrēc kā negudras, un tad iestājas absolūts šluss. un nav man ko pateikt ne par eināra demisiju, ne pavasari. dzelzs žalūzijas grabēdamas nokrīt pār skatlogiem, iepirkumu ratiņi pie ieejas saslēdzas ķēdēs kā sargsuņi, un izdziest gaismas. paliek vien ugunīgs uzraksts milzu burtiem uz fasādes "anarhomo" un visai teorētisks pieņēmums, ka iekšējā pasaulē - o, jā! - tur gan netrūkst itin nekā. ne joki sulīgi kā bumbieri, ne piparotas jēlības teicamām tatārmaizītēm. te saldētavas ir pilnas vasarā ievāktu atmiņu, un zelta vārdi spīguļo visās varavīksnes krāsās kā baseinā ieslodzītas karūsas.
bet mans jau atkal ir mēmāks par konservētu tunci gabaliņos, kas sūt savā sulā un ir kluss kā kaps.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Friday, February 6th, 2004
| |
03:37
|
|
besis pabesās, pabesās, līdz izbesās. paliek tukšums ar druknām acīm, kas zerī griestos kā dzīves jēgā un palēnām aprod ar tumsu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, February 5th, 2004
| |
01:11
|
|
| Tuesday, February 3rd, 2004
| |
17:33
|
eju pāris dienas atpakaļ gar polaris grāmatnīcas pagrabiņu. nenociešos. nokāpju lejā. vai, vai, kabatā tikai četri lati, un tie paši, tjipa, ne manējie. atronu lielisku kopojumu ar budisma pamattextiem, plus vēl šis tas no suzuki. maksā nieka trīs latus ar kapeikām. pašķirstu, palasos, pabēdājos, nenopērku. a ko nopērku? spiestā kārtā telekarti un vēl spiestākā - paciņu cigarešu. par atlikušajiem santīmiem paņemu milzu pampelmūzi un pāris citronus, lai pašam arī būtu ko atriebībā paspaidīt.
...un tomēr visas šitās dienas kaut kā jocīgi ap dūšu. labi, cigaretes ir tēma pati par sevi, bet tā telekarte gan neliek mieru. ko gan es tādu par tiem sūda diviem latiem pateikšu, un pac ko no citiem dzirdēšu? turklāt, laikam taču maita lattelekom, pensionāru naidpilnā samsāra, šoreiz ņe pričom. "pac pie visa vainīgs, pac!" - tāds kā (tjipa, nepārsūdzams) desmitās tiesas spriedums nemitas sēkt manās iekšās.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, February 2nd, 2004
| |
04:09
|
tas bija krietni sen atpakaļ, man varēja būt gadu divdesmit, kad pēkšņi atradu sevi iestigušu attiecībās ar kādu gados krietni vecāku sievieti, kura bija pārliecināta, ka pārtaisīs mani no geja īstā vīrietī. paralēli tam viņa krietni daudz tobrīd dzēra, lādēja savus draugus un līdzgaitniekus par nodotajiem ideāliem un arī pati bija reāli nomocījusies ar jaunradi, kas īsti negribēja padoties no rokas.
naktis, kas tika pavadītas kopā, bija visai murgainas, jo viņas seksuālajai neatlaidībai piemita baiss izmisums. jebkas, ko viņa darīja ar mani gultā, tika darīts ar krampjainām kustībām un uz panikas robežas, liekot maniem pautiem justies kā ar ūdeni pildītām slīkoņa plaušām glābēju rokās.
pēc veltīgiem pūliņiem sniegt man un arī pašai gūt kaut kripatiņu baudas, viņa parasti atslīga man blakus un sāka runāt par dzīves jēgu. stulbi jau izklausās, bet laikam taču tas arī bija vienīgais iemesls, kādēļ pie viņas nācu. tb, trakoti gribējās gudri parunāt un šķita, ka nav ar ko. ne nieka vairs neatceros, par ko mēs mēdzām lāberēt, bet viens gan ir palicis prātā. reiz viņa ieminējās, ka nezinot, vai te maz ir viņas īstā vieta. varbūt viņai šobrīd būtu jāirās sūda laivelē augšup pa amazoni vai jākāpj kalnos meklēt vientuļnieces dzīvei piemērotu alu. tolaik man tas salikās spēcīgi teikts un bezgala romantiski. es pat biju pārliecināts, ka viņa ņems un vienā dienā notīs makšķeres, bet tas, protams, bija lieki.
tagad, desmit gadus vēlāk, pēkšņi esmu atskārtis sevi tieši tādā pašā situācijā - krampjainās kustības un panika, neiecietība pret laikabiedriem un vispārēja radošā krīze. mēģinu patīt filmu atpakaļ un saprast, kur gan es toreiz saskatīju to romantiku un kādēļ gan pac tagad netinu makšķeres, bet filma ir pārtrūkusi. tās vietā es reizēm paskatos pornenes, un aizceļotkāri mēdzu noslīcināt seksā. lieki piebilst, ka tas nepalīdz. gluži otrādi. pauti šķiet atkal pasākuši gārgt kā slīkonis. turklāt, lieliskā unisonā ar manām nosmēķētajām plaušām.
tā, lūk, es apjautu, ka iestājusies ir pusmūža krīze.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, February 1st, 2004
| |
15:52
|
|
izskatās, ka šodiena palēnām brauc nost no sliedēm, draudot iegāzties mazvērtības brikšņos, kas ir visai piemērota vieta, lai noslāpētu motoru, izslēgtu gaismas un nodotos visaptverošai nepiederības sajūtai.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
13:14
|
"nodzītus zirgus nošauj, ne tā?" (s.pollaks, 1969., ar dž.fondu galvenajā lomā; stāsts par četrdemit dienu ilga maratona dejotājiem, kuri cer uz $1500 balvu kā pēdējais mocības izturējušais pāris; štati; lielās depresijas laiks). pirmo reizi redzēta gadus desmit atpakaļ, tagad atstāja satriecoši citu iespaidu. laikam taču realitātes šovu un "talāk" iespaidā.
atšķirībā no realitātes šovu cīņām, te viss norisinās caur pirmo līmeni, tb caur tīri miesisko: dažu parauj nāvē infarkts, cits nojūdzas no miega trūkuma, un kāda ir nolēmusi iet tam visam cauri tikai tādēļ, ka ir sestajā mēnesī un nav ko ēst, toties maratona dejotājus te baro septiņas reizes dienā. simpātiskākie pāri ar laiku sev iegūst sponsorus un bezspēka atrubonā grīļojas pa deju placi ar uzraktu "brauna elektrisko ierīču remonta darbnīca" vai ko tamlīdzīgu uz muguras. sure, tas ir kā pirksts acī, ka runa jau nav par konkrēto šovu, bet sistēmu kā tādu, tomēr šoreiz tas nenostrādāja, un mans vairāk domāja tieši par šovu. tb, par to, cik rafinēta un neredzama tajos ir kļuvusi ekspluatācija, pārceldamās no fiziskā līmeņa "pāris čakru augstāk", tā sacīt...
kurš no daudzajiem franču gudriniekiem tas bija, kas apgalvoja, ka mūsdienās ekspluatācija vais netiekot realizēta tik daudz fabrikās pie konveijera lentas, kā caur brīvā laika pavadīšanas veidiem un patērēšanas paradumiem? dzīves sulas nosūkšana ir kļuvusi ne tikai nesāpīga, bet pat patīkama. un šādā kotekstā realitātes šovi - atšķirībā no lielās depresijas laika deju maratoniem - šķiet pamācam, ka būt ekspluatētam, nudien, ir tīrais fun un izklaide.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Saturday, January 31st, 2004
| |
23:13
|
nešpetnā kārtā mājās atkal ir "diena". kauns pat par šito tēmu vervelēt, bet tomēr... nolēmu apskatīties, par ko tad Latvijas pilsoniskā sabiedrība runā, kas tai rūp un kas uz sirc?
pavei, ko atradu glancētajā šīs sestdienas pielikumā : (1.) sērijveida slepkava, (2.) nāve uz eksplodējuša kuģa, (3.) banku parādnieku reģistri, (3.) krāsaina fotoreportāža par medicīnas studentiem, kas operē ar skoču pie galda pielīmētu peli, un visa beigās (4.) nedaudz no rukšānes.
vēl te gan atrodams arī (5.) raxtiņš par nepālu, kas laikam tādēļ, ka budisms latviešu inteliģencei teju būs iedzimts kā oļinietei - dieva mīlestība; un, lai viss būtu solīdi un kulturāli līdz galam, tb, lai nebūtu jāvaicā, vai šī ir tā pati avīze, kas nesen dāļāja gada balvas kultūrā, (6.) teklas šeitere mums sarūpējusi birutas delles portretējumu, kas vairāk gan līdzinās kārtējās kaķu tantiņas apraxtam, tomēr - jāsaka, kā ir - delles izkoptajam psihodēlismam tāds piegājiens nāk tikai par labu un uzkruķī stilu. kruta būt saiko kā šamējai, ne? pat "diena" nevar apskādēt...
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
18:05
|
jau ilgāku laiku taisu personīgo rekordu attiecībā uz to, cik ilgi spēšu neiziet no mājām.
tas gan nenozīmē, ka teju katru mīļu dienu es nešņorētos zābakos nešļūktu uz veici, ka nebūtu pusi šonedēļas novazājis pa visādiem sūda kantoriem vai ka neiedzertu "pulciņā" kādu rmb-un-tēju. bet nemitīga rekorda taisīšana notiek šā vai tā. vismaz nemitīgi tiek uzsākta - ik rītu pieceļoties, ik reizi, kad atgriežos mājās un slēdzu vaļā sava dzīvokļa durvis, kad slēdzu tās ciet promejot.
starp citu, rekordu taisīšanas procesi savā starpā ir visai līdzīgi. piemēram, mūžīgā(s) smēķēšanas atmešana. arī tā taču norit reizē ar šķietami nesavienojamiem tavas dzīves notikumiem - ar pāreju uz tinamo tabaku vai ar cigarešu zādzībām no komunālā dzīvokļa virtuvē atstātas hollywood paciņas.
bet principā es no mājas neizeju. ("principā" te skan līdzīgi pidžāmai vai negližē. tjipa, halātā es no mājas neizeju.) ja tomēr izeju, tad katrā zinjā bez principa. un laikam tādu tad arī iespaidu par sevi atstāju.
lūk, pāris dienas atpakaļ, atlaidies "ozirisā" uz dīvāniņa, pamanīju kā pie blakusgalda sēdošā sieviete ar kaut-kad-medijos-redzētu-seju bažīgi pārlika otrā pusē sev līdzās nolikto rokassomiņu. ooo! šausmīgi pretīga sajūta. šitajs jautājums man šad tad ir pavīdējis. proti, vai piesardzība var būt nepieklājīga? trakoti globāls jautājums. teorētiski, ja gribās, pat irākas karu caur to var aplūkot. bet, sure, ka negribās.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| |
00:04
|
šodienu pārsvarā pavadu pa sviestu - cibā un pie mātes. pie mātes kļūst arvien interesantāk.
pirmkārt, viņa mēdz nest ilgus un nebūt ne nesakarīgus textus, bet ar aizvērtām acīm. šēž virtuvē "savā vietā" (uz savas āderes - kā viņa saka un kas nozīmē, ka nevari piekļūt ne izlietnei, ne atkritumu spainim, ne atvilknei ar galda piederumiem) un runā. iesākumā pasaka pirmos trīs četrus teikumus kā pienākas, tad aizver acis, un texts ieiet grūvā. teorētiski es pat varētu pamēģināt pa to starpu atstāt viņu vienu, tjipa, aiziet līdz istabai vai kā, bet ir tik baisi, ka spēlītes vai eksperimenti nav ne prātā. un tad es klausos.
šodien stāsts ievirzījās par grūbes vakara interviju ar viņas kolēgu, astoņdesmitgadīgo profesoru skudru (es ceru, ka bija skudra).
- un vai zini, ko viņš atbildēja, kad tika vaicāts, ko savā dzīvē būtu gribējis darīt citādi? (ieelpa. pauze) agrāk izšķirties no otrās sievas! (ārkārtīgi strauja izelpa. texts aiziet grūvā. acis no šā brīža ir ciet) ...viņiem bija trīs bērni, viena meita arī ir ārste, jaunībā ar motociklu smagi cieta, skudra vinju burtiski pa kauliņiem salika kopā...
māte kādu laiku atpakaļ bija spiesta lietot hormonpreperātus pret nopietnas dabas iekšējo audu iekaisumu vai dēļ kā tamlīdzīga, un viņas izteikti kalsnā seja tolaik pārvērtās līdz nepazīšanai. uzburbušu kāmja vaigu ekspansija šķita pārrāvusi jebkuru personības vaibsta robežlīniju un aizspiedusi ciet arī acis. iespējams, tad arī tas viss aizsākās.
(starp citu, hormona preperāts, kuru viņa bija spiesta lietot, arī ir tuvākas pieminēšanas dēļ. tas esot tik jaudīgas dabas, ka organismam pie tā jāpierod pakāpeniski. iesākumā pa pustabletei, tad devu palēnām audzē klāt līdz pat četrām piecām ripām dienā, un tāda tā paliek apmēram pusgadu, līdz atkal pakāpeniski iet mazumā un beigās apstājas pie vienas. un tagad interesantākais - tā atlikusī viena viņai būs jādzer ik dienas līdz pat sava mūža galam. izrādās, organismā radīto pārmaiņu rezultātā preperāta atbūtne izraisītu pēkšņu šoku, tb letālas beigas. būtībā, - kā saka mana mamma, mediķis ar nežēlīgu stāžu, - viņai eitanāzija vairs nenozīmējot farmaceitiska raxtura rīcību, bet gan tās atbūtni.)
lai arī seja jau labu laiku kā ir atgājusi atpakaļ krastos, paisuma atnestais paradums runāt ar aizvērtām acīm ir palicies. man šķiet, ka līdz ar to viņas dzīvē iesācies posms, kad tagadne sāk tīties nevis uz priekšu, bet atpakaļ atmiņās, un viss apkārtējais būtībā kļūst nesvarīgs un bez jēgas. vienīgā jēdzīgā lieta vēl esot radio klasika. to viņa klausās 24h diennaktī, reāli skaļi, un bieži vien pilnīgā tumsā, tb vakaros viņa mēdz neieslēgt gaismu.
nu, un tagad stāsts par profesoru skudru. sēž viņa uz savas āderes ar aizvērtām acīm un stāsta. kā viņš atgriezies no krievu gūsta, jo bijis leģionārs, par to kā pa brīnumam ticis paņemts medicīnas institūtā par asistentu un kā bijis piesaistīts viņu kursam līdzi uz rudens talkām kolhozā. kā gājushi uz dīķi no rītiem peldēties, un kā viņš pazaudējis savu pulksteni, kuru kopā ar kursabiedriem meklējusi, visu rīta cēlienu rāpojot uz ceļiem šurpu turpu pār pļaviņu no mājas lieveņa līdz laipiņai. kā viņa to vēlāk, rīgā atbraucot, esot pastāstījusi tantei antonijai, kura to esot rakstījusi tālāk savai ģimnāzijas laika sirdsdraudzenei uz ameriku, kura - izrādās - ir dzejniece velta toma un skujas pirmā sieva.
pēc tam mammas stāstspāriet uz skujas otro sievu, kura esot bijusi profesora stradiņa sekretāre, bet vēlāk arī zinātņu kandidāte. par katru no bērniem atsevišķi. vēlreiz nedaudz par veltu tomu. un visa nobeigumā veltī vienu teikumu trešajai sievai:
- un zini pie kā viņš aizgāja? zini, kas bija tā trešā? tāda žagaru buntīte iekritušhiem vaigiem.
māte demonstrējot ievelk starp zobiem vaigus un acis pašas atveras. tajā brīdī musu skatieni sastopas un mēs abi saprotam, ka jūtamies neērti.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Friday, January 30th, 2004
| |
00:26 - otrais ieraxts
|
|
ira beidzot ekrāns savests kārtībā. arī burti textos beidzot melni uz balta. šausmīgi nepatīk, kad ir kā citādi. vismaz fonu noteikti gribās baltu. tas man tāpat kā ar galdautiem vai gultasveļu - balts tomēr paliek balts. vispār jau ka reizi nepaliek :)
un tad vēl tās klapatas ar anarhomo niku. sanāca reāls škandāls ar -o, jo neesot ne asprātīgs, ne kāc tur. kaut kā ņēmu pie sirds, jo nebiju domājis ne neķītri, ne jocīgi, ne kā tur. es jau biju paspējis sadomājies gan par anarhistiem, un queerness, gan par fuko un tādām štellītēm. pat tautasdziesmu piemeklēju! to bēdīgi-kaujiniecisko: rakstī zilu, rakst sarkan. tomēr -o to neuzskatīja par gana attaisnojošu argumentu. esot man tas nix šā vai tā melns. nekāda poziķivņika tur neesot, un kādēļ man esot jāvairo pasaulē melnums, ja tā vietā var pateikt kaut ko labu. nu, tad es gribēju viņam par prieku ielikt anarholy, pēc tam pārdomāju, ka jāliek taču gruntīgs latviešu vārds. tjipa, agris pavasaris, bet beigu galā izrādījās, ka nikus nomainīt nemaz nevar, un tā es paliku anarhomo. visiem sveicieni!
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, January 29th, 2004
| |
22:46 - pirmā reize. tjipa, jubilārs.
|
|
pirmais ieraxts. grūti gāja, kamēr izlauzos visam cauri. izkāpšu ārā un paskatīšos, vai vispār kaut kas raxtās. tā kā pie mikrofona. tb, tests: viens, viens, divi, divi, trīs.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|