šodienu pārsvarā pavadu pa sviestu - cibā un pie mātes. pie mātes kļūst arvien interesantāk.

pirmkārt, viņa mēdz nest ilgus un nebūt ne nesakarīgus textus, bet ar aizvērtām acīm. šēž virtuvē "savā vietā" (uz savas āderes - kā viņa saka un kas nozīmē, ka nevari piekļūt ne izlietnei, ne atkritumu spainim, ne atvilknei ar galda piederumiem) un runā. iesākumā pasaka pirmos trīs četrus teikumus kā pienākas, tad aizver acis, un texts ieiet grūvā. teorētiski es pat varētu pamēģināt pa to starpu atstāt viņu vienu, tjipa, aiziet līdz istabai vai kā, bet ir tik baisi, ka spēlītes vai eksperimenti nav ne prātā. un tad es klausos.

šodien stāsts ievirzījās par grūbes vakara interviju ar viņas kolēgu, astoņdesmitgadīgo profesoru skudru (es ceru, ka bija skudra).

- un vai zini, ko viņš atbildēja, kad tika vaicāts, ko savā dzīvē būtu gribējis darīt citādi? (ieelpa. pauze) agrāk izšķirties no otrās sievas! (ārkārtīgi strauja izelpa. texts aiziet grūvā. acis no šā brīža ir ciet) ...viņiem bija trīs bērni, viena meita arī ir ārste, jaunībā ar motociklu smagi cieta, skudra vinju burtiski pa kauliņiem salika kopā...

māte kādu laiku atpakaļ bija spiesta lietot hormonpreperātus pret nopietnas dabas iekšējo audu iekaisumu vai dēļ kā tamlīdzīga, un viņas izteikti kalsnā seja tolaik pārvērtās līdz nepazīšanai. uzburbušu kāmja vaigu ekspansija šķita pārrāvusi jebkuru personības vaibsta robežlīniju un aizspiedusi ciet arī acis. iespējams, tad arī tas viss aizsākās.

(starp citu, hormona preperāts, kuru viņa bija spiesta lietot, arī ir tuvākas pieminēšanas dēļ. tas esot tik jaudīgas dabas, ka organismam pie tā jāpierod pakāpeniski. iesākumā pa pustabletei, tad devu palēnām audzē klāt līdz pat četrām piecām ripām dienā, un tāda tā paliek apmēram pusgadu, līdz atkal pakāpeniski iet mazumā un beigās apstājas pie vienas. un tagad interesantākais - tā atlikusī viena viņai būs jādzer ik dienas līdz pat sava mūža galam. izrādās, organismā radīto pārmaiņu rezultātā preperāta atbūtne izraisītu pēkšņu šoku, tb letālas beigas. būtībā, - kā saka mana mamma, mediķis ar nežēlīgu stāžu, - viņai eitanāzija vairs nenozīmējot farmaceitiska raxtura rīcību, bet gan tās atbūtni.)

lai arī seja jau labu laiku kā ir atgājusi atpakaļ krastos, paisuma atnestais paradums runāt ar aizvērtām acīm ir palicies. man šķiet, ka līdz ar to viņas dzīvē iesācies posms, kad tagadne sāk tīties nevis uz priekšu, bet atpakaļ atmiņās, un viss apkārtējais būtībā kļūst nesvarīgs un bez jēgas. vienīgā jēdzīgā lieta vēl esot radio klasika. to viņa klausās 24h diennaktī, reāli skaļi, un bieži vien pilnīgā tumsā, tb vakaros viņa mēdz neieslēgt gaismu.

nu, un tagad stāsts par profesoru skudru. sēž viņa uz savas āderes ar aizvērtām acīm un stāsta. kā viņš atgriezies no krievu gūsta, jo bijis leģionārs, par to kā pa brīnumam ticis paņemts medicīnas institūtā par asistentu un kā bijis piesaistīts viņu kursam līdzi uz rudens talkām kolhozā. kā gājushi uz dīķi no rītiem peldēties, un kā viņš pazaudējis savu pulksteni, kuru kopā ar kursabiedriem meklējusi, visu rīta cēlienu rāpojot uz ceļiem šurpu turpu pār pļaviņu no mājas lieveņa līdz laipiņai. kā viņa to vēlāk, rīgā atbraucot, esot pastāstījusi tantei antonijai, kura to esot rakstījusi tālāk savai ģimnāzijas laika sirdsdraudzenei uz ameriku, kura - izrādās - ir dzejniece velta toma un skujas pirmā sieva.

pēc tam mammas stāstspāriet uz skujas otro sievu, kura esot bijusi profesora stradiņa sekretāre, bet vēlāk arī zinātņu kandidāte. par katru no bērniem atsevišķi. vēlreiz nedaudz par veltu tomu. un visa nobeigumā veltī vienu teikumu trešajai sievai:

- un zini pie kā viņš aizgāja? zini, kas bija tā trešā? tāda žagaru buntīte iekritušhiem vaigiem.

māte demonstrējot ievelk starp zobiem vaigus un acis pašas atveras. tajā brīdī musu skatieni sastopas un mēs abi saprotam, ka jūtamies neērti.