|
|
Thursday, April 8th, 2004
| |
03:27
|
runājot par eiropas savienību, re, līdz kurienei ar draugiem aizrunājāmies. no 1.maija latvija būs ārzemes. no kurienes arī neatgriezīsies - anglijas, taizemes vai igaunijas - vienmēr atgriezīsies ārzemēs. tā, lūk.
(skatos, man tie ieraksti sarūk arvien īsāki un īsāki. toties, kā liecina mani pētījumi, jo īsāki ieraksti, jo vairāk komentāru. aptieka, piemēram, jau labi sen uz šito vien šļūc.)
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, April 7th, 2004
| |
08:30
|
|
| |
08:27
|
|
ja vajag, esmu iemācījies celties arī rīta agrumā. vienīgā problēma - vai tiešām vajag?
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Monday, April 5th, 2004
| |
22:51
|
|
| |
22:39 - runājot par būtisko
|
|
pēdējā laikā kuņģī pārāk daudz skābes. laikam tādēļ, ka pārsvarā pārtieku no baltmaizes kukuļiem un plūmju sulas trīslitrenēs. it kā ar to vien nebūtu gana, nesen notiesāju arī maišeli skābētu gurķu, pa virsu uzņemot veselu burku bulgāru tomātus savā sulā. kad skābes ilgāku laiku nemitējas nākt uz augšu, tās apaug ar būtiskumu un kļūst par tēmu. vai arī par jebkuras citas tēmas neatņemamu piegaršu. mans tēvs, piemēram, vispār nemēdz iesaistieties nopietnākās sarunās, iepriekš neiedzēris karoti sodas.
|
|
(10 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, April 2nd, 2004
| |
11:40
|
|
staigāju ap vecajām ābelēm ar zāģi rokā līdz sametās žēl. apstaigāju liepas. arī sametās žēl. atmetu ar roku zāģim un nolēmu nodoties laušanai. tagadinj man joprojaam ir ābeles ar mondriāna cienīgiem vainagiem, liepas, kas gandē mājai jumtu un pillas vāzes pūpolbunšu. jee, āzis par lieldienu zaķi.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, March 30th, 2004
| |
18:24
|
|
es ļoti atvainojos, ka visu to palagu ieliku iekšā bez >lj-cut<, bet izmēģinājos šā un tā, kamēr pārliecinājos, ka nesanāk tā, kā gribētos... vispār nesanāk, vai arī ar baismonīgiem fontiem... un vispābā es esmu pc-lohs.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| |
18:13
|
laikam būtu vērts šo to izstāstīt par roņa pazudušās dāvaniņas priekšvēsturi. stāstā ir tik daudz sakarību, ka te prasīties prasās saskatīt ko vairāk par nejaušību.
mani vecāki - līdzīgi helēnai demakovai - bija pārliecināti antikomunisti. man nebija ļauts lasīt nedz "veco hotābiču", nedz "kluso donu", vilis lācis slēpās grāmatplaukta otrajā rindā tāpat kā zālīša “mīlestības vārdā”, bet zentas ērgles puslegālais statuss bija sīvās cīņās panākts kompromiss, pa priekšu nosoloties izlasīt šo to no jaunsudrabiņa un skalbes. biju vēl jauns un zinātkārs padsmitgadnieks, kad ar visai cēlu nodomu - pavērt manai neremdināmajai lasītkārei mierlaiku inteliģences apvāršņus - tiku ievests kādu cienījamu ļaužu namā. mana māte nule kā bija pasākusi pozēt milzu ģīmetnei eļļā pie tīri ejoša to laiku gleznotāja un pamanījās man aizrunāt iespēju lāgu pa lāgiem apciemot portretista tēvu, pensionētu bibliotekāru ar kaislīga grāmatu krājēja slavu.
sava antonijas ielas dzīvokļa plašumus večuks bija noreducējis līdz izgulētai tahtai grāmatplauktiem pārbāztā zālē. te tika pieņemti arī viesi, lai vienotā unisonā atkāsētu rīklē sarautus putekļus un sacenstos izveicībā, minot kārtējās balansu zaudējušās grāmatu kaudzes tālāko nodomu vektorus. par spīti čābiskajai veselībai, kurlumam un krampjiem krustos večuks bija nežēlīgi jautrs ciniķis un interesants stāstnieks. viņš labprāt dalījās savās atmiņās un izmantoja ik mazāko izdevību, lai revidētu “jaunā cilvēka” priekšstatus par garīgumu, devīgi aptašķot ar kompromatiem jebkuru, kurš manā pasaules uzskatā gatavojās iekortelēties kā daudzmaz cienījams gara darbinieks. tādās reizēs viņš sarunā mēdza lietot vienu no saviem iemīļotākajiem lamu vārdiem, trīsulīgā balsī iesaucoties: “bet, jaunais cilvēk, tā taču ir tīrā beletristika!”
krietni vēlāk, lasot foulza “burvi”, atkal un atkal biju spiests atminēties par jau mūžībā aizgājušo bibliotekāru, jo līdzīgi noslēpumainajam profesoram arī viņš uzskatīja, ka daiļliteratūru mūsdienās vairs lasa tikai cilvēki bez iztēles. tb, tie, kuriem tās pietrūkst tādā mērā, lai spētu rast piedzīvojumus nevis grāmatās, bet reālajā dzīvē.
līdzību ar foulza burvi stiprināja arī večuka cieņpilnā attieksme pret zigmundu freidu. trīsdesmitajos gados viņš skaitījās viens no aktīvākajiem rīgas freidistu pulciņa līdzdibinātājiem un bija izdevis pat plānu brošūru ar pašrocīgiem atsevišķu freida darbu tulkojumiem latviešu valodā. viņš joprojām mēdza plātīties, ka abi ar sievu tolaik nemaz neesot bijuši salaulāti, jo brīvam cilvēkam nenākoties atskaitīties par savu gultas dzīvi ne baznīcai, ne valstij, bet tēmas izvērsuma labad mīlēja nodoties plašākām apcerēm par rindu citiem mierlaiku brīvajiem pāriem un to pretmetiem. tā, piemēram, visos smalkumos iztirzāt iespējamos seksuālo attiecību modeļus starp “prātvēderīgās beletristikas pundurīti” zentu mauriņu un “miesniekzellim līdzīgo fašistu” raudivi. vai gardi izķidāt elitārās laulību važās iekaltā eduarda virzas keisu, kurš esot nācis uz valtera un rapas grāmatnīcu, lai, pārliecinājies par savu grāmatu noietu, pie reizes apgramšķītu arī smukāko pārdevēju pēcpuses.
lieki sacīt, ka jauneklim pubertātes pilnziedā šitā lieta makten patika. arī lasāmvielas klāsts te bija labu labais, un mājup es parasti devos, aizņēmies pilnas paduses grāmatām.
tomēr jāsaka, kā ir...
bija te arī tādas, pēc kurām man pietrūka uzņēmības vaicāt. kaut vecā vīra uzbudinošo pastāstiņu iekurtās dziņas kairu liesmu mēlēm luncinājās ap manu puritānismā iesaldēto juteklību, es neredzēju cita veida, kā varētu tām ļauties, kā vienīgi sapārojot tās ar ļauno. (o!, cik tipiski! o!, puritānisms, aleluja, rulz!) vienā nebaltā dienā es ņēmu un apzagos, savā izvēlē nebūdams sliktāks par žanu ženē.
neķītrais satīrs (tu biji tuvu patiesībai, viņu piesaucot, aptieka! tev bija taisnība par pārnadža kāju, klukuci!) mani noķēra savu ganību izliktajos slazdos, ēsmai izvēloties stīvi akadēmisku ķeizarlaiku izdevumu melnos vākos par antīkās pasaules dzimumdarbības parašām un izplatītākajām netiklības formām. sīki par bordeļiem un cunnilingus, par pederastiju un vīriešu laulībām, par onānisma raisītu dzīves pagurumu un veselīga prieka brīžiem pirtīs, par lieliem dzimumlocekļiem, kas patricietim negods, bet vergam lepnums, etc. gabaliņš bez kauliem, tā sacīt. toties ar nežēlīgi daudz un gariem citātiem grieķu un latīņu valodās. tb, tomēr ar kauliem...
pārnācis mājās, jutos nelāgi kā mazais iļjičs par saplēsto vāzi un vainas apziņu mierinot, sev nosolījos grāmatu gan palasīties, tomēr masturbācijai par palīglīdzekli nemūžam neizmantot.
kā gadījies, kā ne, večuks toziem sametās pavisam vārgs un drīzi aizgāja pie dieviem, bet es savā mazdūšībā tā arī nebiju paguvis saņemties un aiznest grāmatu atpakaļ. noslēpu to labi dziļi grāmatplaukta pēdējās rindās un cerēju ar laiku par nedarbu aizmirst.
tomēr iztēlē sliktā karma rosījās ar vērienu. tā tēloja skapjaugšā aizmirstu ķirbi, kam rudens salna nepamanīti nākusi par skādi vai kātiņš par īsu nogriezts. tā lēnītēm sulojās, puva un tērcēm vien nesās lejup gar sienas malu, slepus miekšķēdama apakšējo plauktu sējumus un piebarodama šķērmas smakas apveltītu pelējuma sēni kādā nepieejamā vietā zem skapja.
turklāt izrādījās, ka ķirbis nav no pērnā gada un stāstam ir vēl arī visai gara un melna priekšvēsture.
tikai vēlāk uzzināju, ka pirmajos krievu okupācijas gados mans večuks esot no ierindas bibliotekāra katalogu nodaļā ticis iecelts par valsts bibliotēkas direktora vietas izpildītāju, un darba pienākumos viņam ietilpis arī kāds visai nepatīkams uzdevums. proti, izšķirot latviešu inteliģences mājas bibliotēkas pēc to īpašnieku piespiedu deportācijām, “derīgo” pārņemot valsts grāmatu krātuves fondos, bet “nederīgo” atstājot čekistu pārziņā iznīcināšanai. šis tomēr neesot bijis ar pliku roku ņemams un vairumu grāmatu pamanījies izglābt, fiktīvi gan it kā paņemot tās uz bibliotēku, bet faktiski aizstiepjot uz mājām, kur krāvis plauktos ar slepenām atzīmēm, lai vēlāk atcerētos, kura no kurienes nākusi. tos nedaudzos, kas no sibīrijas atgriezās, viņš esot vēlāk uzmeklējis un grāmatas atdevis, bet lielākais vairums slepenās krātuves, protams, iegūla plauktos, savus agrākos īpašniekus tā arī nesagaidījis...
tā nu šī zādzība, padarījusi mani par kolaboracionistu ar marodiera iezīmēm, lika teju vai kliegt pret debesīm, izprasoties iespēju pestīties, bet padoms kā nenāca, tā nenāca.
sūtīt kā anonīmu dāvinājumu nacionālajai bibliotēkai? misiņiem? vai akadēmiskajai? sviests... pietika tikai iedomāties par adījumos tērptajām bibliotekārītēm, kas nopietnos gados un pelēkām sejām pašaizliedzīgi pilda izvēlēto misiju par spīti niecīgajam atalgojumam un ārpasaules jēlībām, lai šāda ideja šķistu nedaudz piedauzīga. tad jau labāk sūtīt uz kultūras fondu antīko valodu frīkiem. iespējams, tie vismaz saprastu. iespējams, nepareizi. un valsts kontrolei, tādu lektūru uzejot, toč būtu iegansts piesieties elitārismam kā visai izvirtīgai štellītei par nodokļu maksātāju naudu.
un tad kā saukts uzradās ronis! jē, ronis ir īstais! jē, ronis atpestīs! ronis zinās kā tādu mantu likt lietā, kā laist atpakaļ tautās un apritē. o!, ronis, aleluja, rulz! veicīgi, veicīgi grāmatu aploksnē iekšā, prom uz norunāto vietu pie sarga, tad veicīgi, veicīgi prom no turienes, atpakaļ neskatoties.
kas zina, kas notika tālāk? kamdēļ ronis sūtījumu tā arī nesaņēma? kur tas ķirbis tagad pūst? un kādus secinājumus būs mums izdarīt? un ko vispābā gan mēs varam izdarīt...
|
|
(16 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, March 25th, 2004
| |
23:08
|
i.
šodien pēkšņa apjauta, ka esmu bez rūpēm, ka man patīk dzīvot un ka ļaudis nekož. esmu arī nomaksājis pa ziemu samilzušos rēķinus un pagariem mirkļu sprīžiem pasācis nedomāt par dzīves jēgu. pat pie viedās pēc padoma skrienu, izlaizdams divus pakāpienus, i spēju gardi šmakstināties restorānā ap cūkgaļas cepeti, un pamatīgs kāsis gandžas vairs nesarauj krampī kakla muskulatūru. tīri vai prieks dzīvot.
ii.
izlasīju teātra bārā pavecā avīzē "diena" veselu lapu garu interviju ar jauno kultūras ministri. incīgi pavērot lepnumu, ar kādu viņa sevi nodēvē par antikomunisti. viņai tas izskatās kā olbraitai broša - lēti, bet par bargu naudu.
iii.
aģitēju draugus braukt uz laukiem apzāģēt vecajām ābelēm zarus un neņemu ļaunā, kad atsaka. tā kā pats šito štellīti nepieprotu, tā vietā sāku vākt pa ankambari nobēdzinātās trīslitrenes. sulīgais sulu mēnesis tulīt būs kāt.
eh, žēl, ka man tas niks "agris pavasaris" nenospīdēja...
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, March 22nd, 2004
| |
19:14
|
|
tiem, kas zina, kā ātri un efektīvi iespējams sasniegt roni: lūdzu, paziņojiet viņam, ka solītā dāvaniņa ir atstāta norunātajā vietā pie sarga, kas bravūrīgi sacījās esam brīvs no jebkādas atbildības par te atstātajām lietām. esmu bažīgs pēc dabas un aizdomīgs pēc pārliecības.
|
|
(22 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, March 21st, 2004
| |
14:42
|
...var jau lasīt velbeku visādu ieganstu dēļ. es ne par, ne pret. man pat visnotaļ pavilka. lasīju vasaras naktīs, sienaugšā gulēdams, un vēl nedēļas divas pēc tam grāmata bija iekšās, draudot tās saēst ne pa jokam. tāds kā francūžu vonnegūts - tikpat melns, bet vēl arī apbruņojies ar tā dēvētās "kritiskās teorijas" intelektuālā pesimisma arsenālu. tomēr atšķirībā no vonnegūta velbeks vienlaikus ir spējis sevī saglabāt aizkustinošu cilvēciskumu.
teju vai mūžību šāda melnuma pakāpes zonās nebija nācies sastapies ar tāda mēroga cilvēkmīlestību. atsevišķās industriāļu noise kompozīcijās, varbūt. kārļa freiberga fašismā, iespējams.
manuprāt, kaut kur romāna viducī vairumam lasītāju nākas meklēt sīkāk argumentētu motivāciju savai tīksmei par grāmatu, un pie reizes tas kalpo par attaisnojošu ieganstu izlasīt velbeku līdz galam. neganti relativizējot, var sacīt, ka manas tīksmes pamatā bija iespēja aplūkot tuvplānā heteroseksuāļa gruzonu par seksa revolūciju, kas grāmatā tiek interpretēta kā grautiņš pret pēdējo autonomijas bastionu, proti, ģimenes institūciju, kas pirms tam vēl esot varējusi kalpot par pēdējo patvēruma vietu, lai paglābtos no atsvešināšanās un visaptverošā kapitālisma diktētajām tirgus attiecībām.
esot homoseksuālistam, šāda seksuālās revolūcijas interpretācija man šķita, ja ne aplama, tad visai pretrunīga. no vienas puses ņemot, tā grasās “piešūt lietu” norisēm, kuru ietvaros noticis manas seksuālās orientācijas leģitimizācijas process. no otras puses skatoties, man būtu grūti noliegt apgalvojumu, ka geju kopiena ir viena no mārketingam vispakļāvīgākajām un savas seksuālās identitātes izpratnē viena no visvieglāk manipulējamajām rietumu sabiedrības grupām.
nevaru spriest par heteroļaužu svinga partijām un brīvā seksa pludmalēm, bet, daudz nedomājot, esmu ar mieru piekrist, ka seksuālā pašizpratne vairumā geju kopienas ir zem porno- un izklaides industrijas tupeles. ļaudis, kas agrāk tikās naksnīgos parkos un nomaļās sabiedriskajās tualetēs, lai slepus nopistos vai savāktu viens otru pie sevis uz ballīti mājās, tagad pelna un šķiras no milzu summām, lai tusētu dārgos klubos, kur paralēli dejām iespējams nolaist sēklu fiktīvas tumsas apņemtos baudu labirintos, cauru gadu krāj naudu, lai pavadītu atvaļinājumus sodomas un gomoras cienīgos geju kūrortos, un valkā ekskluzīvas šmotkas, kas ļauj atpazīt vienam otru jau pa gabalu. mēs mācāmies kopoties no pornofilmām, fanojam par gumijas falliem, ķermeņa kulta vadīti, apmeklējam sporta zāles un caurduramies ar pīrsinga riņķiem, lai atvieglotu baudas procesu, ko sniedz paša vai partnera svelošās sāpes niplos.
pārsvarā saņemot savu seksuālo audzināšanu videokabīnēs, nevis ģimenē, vairumu no mums porno ir padarījis par vizualitātes adiktiem, kas apmierina sevi ar acīm. mēs vērojam viens otru kafejnīcās, uz ielas un sabiedriskajā transportā, iedomās izģērbjoties vai izģērbjot. pat geju pirtīs pieskaršanās nav obligāta - pietiek, ja no bariņa reāli ar seksu nodarbojas tikai divi, pārējie stāv apkārt un skatās. skatās un dračī, nesteidzas beigt un nebeidz.
mūsu acis ir redzētā pārkairinātas. tādēļ baudas meklējumos mēs mēdzam vai nu izraudzīties tumsu, kas iegrožo realitātes spēju apdraudēt mūsu iztēlē mītošos priekšstatus, vai arī mēs meklējam seksā fiziskas sāpes, lai melns būtu gar acīm un visi priekšstati saietu uz īso.
sāpes top par mājupceļu, kas no vizuāli pārsātinātās prāta izvirtības sakās vedam atpakaļ pie sevis kā nulles, kura nezin ko grib, bet dabū ko alkst. sāpes ļauj pabūt viņpus life-style mārketinga iestatījumiem un “izved” alternatīvu smadzeņu skalošanu, dzēšot agrākos ierakstus un atstājot vien konkrēti nedefinētu dziņu milzīgas jautājuma zīmes formā. šāds sekss atstāj tevī milzu tukšumu, kas nav piepildāms ar kultūrindustrijas iepriekšsagatavotajiem priekšstatu pusfabrikātiem un liek meklēt atbildi pašam...
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, March 19th, 2004
| |
22:35
|
|
kā sauc nimfomāni/nimfomāniju vīriešu dzimtē? saņēmis ticamu atbildi, apsolos kaut ko pastāstīt.
|
|
(13 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, March 18th, 2004
| |
17:15
|
|
| Wednesday, March 17th, 2004
| |
17:21
|
|
divas atbildības. vienu nes uz pleciem, otru - pasistu padusē kā mapīti. trešo nes kā puķi. ceturto kā karogu. var nest arī kā pilnu pilnu zupasšķīvi, un var nest, kā bērns nes glāzi ūdens. dažs nes ar abām rokām, cits kā bez rokām. viens nes nesoties. otrs - gaidot, kamēr pate atnesīsies. parasti jau pate neatnesas. kāds uzgrūž. un ir arī tādas atbildības, kuras nenes, bet uzņemas. tā pat esot pareizāk. to var uzņemt kā malku ūdens uz tabletes, kā slimnieku slimnīcas uzņemšanā, kā fotogrāfiju, ko pakārt pie sienas rāmītī vai ielikt naudasmakā aiz polietilēna plēves. manējā tika izgaismota. tik vien ira palicies kā atbildības negatīvs.
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, March 15th, 2004
| |
03:42
|
|
| Wednesday, February 18th, 2004
| |
00:24
|
|
| Tuesday, February 17th, 2004
| |
11:31
|
viņš vāļājas manā gultā, šķirsta manas grāmatas un smēķē manas cigaretes. vandās pa manu pieliekamo un ēd no manas bļodiņas. vienvārdsakot, uzvedas kā advansēta sniegbaltīte, kas iemanījusies spļaut uguni un gaudot sirēnu balsīs.
tāds ir mans dēmons.
gribētos sevi uzrocīt kā piedurkni. mesties cīņā vai vismaz pretoties, bet esmu tikai lencīte, kas kairi noslīd no pleca.
mirkli vēlāk jau atkal kasu savu neirodermatītu un kaļu plānus par iejušanos milarepa ādā.
|
|
(11 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, February 15th, 2004
| |
22:34
|
|
pētu savu dzeņa vēderu un kaifoju. iekšpusē vobla un divas reizes pa piecdesmit piparotās garilkas. ārpuse izraxtīta sarkanbaltiem pleķiem un viegli sūrst. pabijis emmas ielas pirtī, esmu vīrišķo fluīdu pilns līdz ūkai. jūtos teju kā īsts vecis. ar vēderu, ar spalvām pa visu muguru, ar kūša biezoknī paslēptu metamo un kārtīgu tetovējumu uz kārtīga bicepsa. vot, blje. pirtī biju! izpēra mani jau pa divi lāgi, kad pienāk klāt trešais, mirkšķina ar aci un piedāvā izpērt pa īstam. nomīzu. aizlaidos.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
11:17
|
|
pāris dienas atpakaļ manās rokās nonāca pabieza klade, kurā ieraxti datēti sākot no septiņdesmitā gada un turpinās līdz septiņdesmitceturtajam. kādas divdesmitgadnieces dzejoļi un dienasgrāmatai līdzīgas pārdomas, izgriezumi no poļu un čehu ilustrētajiem žurnāliem, šad tad arī kāds zīmējums ar sarkanu vai zaļju lodīšu pildspalvu un milzu uzraxts to laiku modīgajā LP dizainu šriftā, kas atkārtojas atkal un atkal: HAIR. līdzās ieraxtam par imantdienām ielīmēts ārzemju izcelsmes kartona paliknītis alusglāzēm. pāris lapas tālāk - sadzeltējusi avīzes stērbele angļu valodā ar ziņu, ka miris džimijs henriks, nāves cēlonis pagaidām neskaidrs. daudz dzejas rindu par meliem un draugu nodevību; un viens pavisam īss: "es gribu ēst indīgas sēnes/ un mīlēt tā, kā nav brīv."
|
|
(17 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, February 12th, 2004
| |
02:32
|
|
gulēt vajag iet laicīgi. ap deviņiem, desmitiem vakarā. tad ir visas cerības, ka pamodīsieties nakts vidū, lai saprastu, ka ideja atmest kaitīgo ieradumu doties gulēt četros no rīta ir pilnīgas muļķības.
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|