|
|
Wednesday, September 29th, 2004
| |
18:12 - ķīniešu ābece
|
|
nupatiņ pārrados mājās no pirmās "the academic english language course" nodarbības. apmēram nodarbības pusē kāda ķīniete eksplodēja, sakot, ka viņa te dzīvojot jau gadus desmit, bet pirmo reizi nākoties visādus šitādus vārdus dzirdēt. labāk jau nu iztikšot arī turpmāk bez viņiem, - skaļi aizcirta durvis un prom bija. lūk, "jaunie vārdiņi", speciāli ķīnietei par godu noraxtīju no tāfeles: criteria/criterion, punctuation, an erudite, orator, orthography, synonym, schemata, datum/data.
|
|
(18 comments | ir ko piebilst)
|
| |
11:41
|
|
nupatiņ kā piefiksēju, ka jau kādu laiciņu esmu pārstājis iegriesties www.diena.lv. un delfos. vai tas nozīmētu, ka atklimatizācijas process ir jau aiz muguras?
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| |
11:01 - veca vīra pārdomas
|
pa lāgiem aizeju līdz viktorijas parkam. zālītē pagulšņāt, debesis pavērot, kājas lotosā patrenēt. vai pa maksa friša modei gulbjus un meža zosis ar baltmaizi pacienāt. (uh, cik tie gulbji te neganti... un avīzēs raksta, ka austrumeiropieši neliekoties ne zinis, ka šie te skaitās karalienes īpašumā, ņemot un slaktējot pilsētas parku rotu sev pusdienām uz nebēdu.)
koki te joprojām zaļāki par zaļu. tikai bērziņi (sīki viņi te, nepadevušies) tēlo latvijas rudeni, un zem kastaņkokiem sabiruši spīdīgi bumbuļi. iedomājos, ka varētu tos salasīt un savērt lūgšanu krelles, bet nav tik vienkārši kā sākumā varētu likties. paceļu vienu - iekosts. paceļu citu - tas pats. vāveres pie vainas.
tā man te tāda kā spēle, kā sacensības pēdējās dienās panesusušās. kad dodos rīta skrējienā pa parku, īsi piestāju pie kastaņkokiem aplūkot nakts birumu. tjipa, kurš pirmais - es vai viņas. izskatās, ka nevienu citu bez mums tie bumbuļi neinteresē. pat bērniem te cits funktieris - paspārda, paspārda ar kāju un aiztusē tālāk. tad nu es iedomājos, ka mosh par viņiem, tb - bērniem, varētu kā pirmajiem aizlūgt, kad tās krelles būs gatavas.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, September 26th, 2004
| |
13:49
|
|
vakar mājās rīkojām post-sovjetisku pārtiju. sapirkāmies lietuviešu veikalaa labi daudz pelmeņus, i ar gaļu, i sēnēm, trīs lielās pudeles ukraiņu garilku, skābos kāpostus, mazsālītos gurķīšus, kefīru vārdā "kaļinka", uzvārījām veselu katlu ar boršču, un tad tik turies... iebaro to visu mazām mazītiņjām taivānietēm, brangam austriešu puisim, rudmatainam belfāstietim, pārlieku smukam indietim, lezbietei no irānas, etc. un pilna māja tev pēkšņi citplanētiešu: taivānietes rāpo pa grīdu un rej, austrietis met kaunu pie malas un pārģērbjas par sievišķi, jo sen jau tā esot gribējis un mājās slepus tā arī darot, indietis dauza katlus kā tablu, bet irāniete ieslēdzas tualetē, visiem pārējiem liekot iet čurāt izlietnē. kad pārskatīti šodien pārtikas krājumi, secinam, ka visa kā vēl ir gana, izņemot garilkas. secinājums vecs kā pasaule: dzert ta viņi māk, tikai uzkost neprotas. man kā kaislīgam kulināram tas abidna.
|
|
(7 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, September 22nd, 2004
| |
22:56
|
nupatiņ kā nogāju lejā līdz pakistāņa piparbodei pēc tabaciņas, un pie reizes pēkšņi arī kaadu saldumu sagribējās. pārlaižot aci pār leti, skatiens iestrēga pie bauntija, un še tev - tādā deja vu ierāva, ka par maz neliksies...
cik tas gadus atpakaļ bija? piecpadsmit? sešpadsmit? pirmā reize ārzemēs. londonā. bez naudas un bez pārliecības. atminos, kā tīniskā megamānijā dienas četras pēc kārtas gāju uz nacionālo galeriju kādu stundu divas pasērst pie vienas un tās pašas gleznas - monē ūdensrozēm, bet pēc tam pa taisno pie mārtiņa rītiņa brāļa privātā celtniecības firmā līdz vēlam vakaram smalkus kensingtonas dzīvokļus remontēt. pusdienlaika pauzēs pārējie nelegālie viesstrādnieki man mācīja poliski lamāties, vēl tagadiņ atceros, ka poliski mauka ir kurva. un kad rītiņa brālis pēc darba mani parāva pa ceļam kādu gabaliņu līdzi uz māju pusi, kopā ar viņu nācās jūsmot par blakus joslās braucošo meitiešu pupiem un iemācīties no trimdas tautieša, vinjapraat, vienu gruntīgu latviešu vārdu, ko agrāk nebiju ne dzirdējis - cišči.
no vietas, kur viņš parasti izlaida mani ārā no sava vena, līdz naktsmītnei bija krietns gabals, ko bizot ar kājām, tādēļ, lai ceļš būtu īsāks, es vienmēr sev atļāvos tiem laikiem neganti izšķērdīgu greznību - nopirkt benzīntankā lielo bauntiju. pamīšus pa dienām te zilo, te sarkano. un ēdu es viņu lēni, lēni. ne jau nu ejot, bet gan piesēdis autobusa pieturā uz beņķa kā sutīgas vasaras vakarā vēsu aliņu baudīdams. iepakojumā bija divi gabaliņi. vienu parasti apēdu tulīt, otru -pusceļā.
šovakar atkal nopirku. lieki sacīt - nevajadzēja.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
09:31
|
|
vai man taa tikai liekas, bet arvien vairaak sc draugu ieraxtos ir saakusi zudst agraak tik sirdi plososha intimitaate...
|
|
(15 comments | ir ko piebilst)
|
| |
00:23
|
|
art, considered in its highest vocation, is and remains for us a thing of the past. thereby it has lost for us genuine truth and life, and has rather been transferred into our ideas instead of maintaining its earlier necessity in reality and occupying its higher place. what is now aroused in us by works of art is not just immediate enjoyment, but our judgement also, since we subject to our intellectual consideration (i) the content of art and (ii) the work of art's means of presentation, and the appropriateness or inappropriateness of both to one another. the philosophy of art is therefore a greater need in our days than it was in days when art by itself yielded full satisfaction. art invites us to intelectual considerationm and that not for the purpose of creating art again, but for knowing philosophically what art is. hegel, aesthetics (1828)
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, September 21st, 2004
| |
23:44
|
šovakar, pamodies pēc pārlieku ieilgušas diendusas, atklāju sevī smeldzi - tādu visaptverošu, saldsērīgu tirpoņu pakrūtē, kas iztek pa miesu visos virzienos kā tipatu-tapatu maģistrāles no skudru pūžņa mežā.
aiz logiem krēsla jau grasījās atstāties par labu tumsai, kaut kur tālumā klaigāja lielpilsētas ikdienai neatņemamās sirēnas, pagalmu pildīja sulīgas melnādaino lamas, bet monitora skopās zilgmes izgaismotajā dzīvoklī valdīja monotona vientulība, banāla kā pakšķošais ūdens krāns virtuvē.
piecēlos. salūkoju pāris sveces, ko saspraust tukšās balzāma pudelēs, uztinu kāsi un biju gatavs gaidīt atnākam viešņu. katra sīkākā ķermeņa šūna tirpa priekšnojautās par viņas drīzo ierašanos. iespējams, tā ir jau lejā un grābstās ap durvju kodu, varbūt ir iestrēgusi bezcerīgā satiksmes korķī vai iekāpusi aplamā busā. nedaudz apmaldījusies, mazliet aizķērusies.
atgāzos krēslā un aizvērtām acīm lūkojos pa tipatu-tapatu maģistrālēm panākties viņai pretim. šķērsojot robežu, ko iezīmē āda, maģistrāles kļūst sīkas sīciņas, tomēr nepārtrūkst un nebeidzas. kā ķērpju vai priedes stumbra krokās sastapta skudra-vientuļniece nekad nebūs nogājusi no takas, tā arī smeldze pakrūtē nezin iespēju aprauties pusceļā. jo kā gan lai bezgalībai iemēra pusi, un kā lai nošķir sevi pašu no viešņas, kas ceļā? viešņas, vārdā cituriene.
|
|
(11 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 18th, 2004
| |
19:38
|
|
| Friday, September 17th, 2004
| |
12:19
|
|
| |
12:14
|
starp sveshiniekiem dziivojot naakas izshkjirties, kaadu lomu pienjemt. taadu atraktiivu, atraisiitu, komunikablu, shiveriigu, vienvaardsakot, patiikamu. vai arii - sevii nosleegtu, domiigu, leeniigu, vienvaardsakot, nosleepumainu. kultuurshoks un sveshvalodas raisiits nogurums mudina izveeleeties peedeejo. kad galvaa paviid ideja, doma, aspraatiiba, kuru vareetu izspljaut, instinktiivi tiek nospiests bremzes pedaalis un pakluseets: tjipa, nav jau tajaa, ko nule gribeejies pateikt, nekaa tik jeegpilna, tik neatliekami svariiga, vai - aptiekas vaardiem runaajot - buutiska. un taa kaa tevi neviens te iisti nepaziist, konsekventaa nokluseeshana nemudina citus uzdot jautaajumus "ko tu shodien taads druums?", seeriigs esi?", "tu gadienaa negruzies?".
par shito domaajot, saaku sev piemeerot neruniigaa viiriesha teelu un pirmais, kursh ienaaca praataa bija punkts. kaa juus domaa, piestaaveetu man?
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, September 16th, 2004
| |
03:55
|
|
| |
03:16 - skats pa logu
|
fabrikas skurstenis sarkanu kjiegjelju. taadu pashu garaazha daudzvaartu - ugunsdzeeseejiem. vinjiem arii skatu tornis - drusku iisaaks par ruupniicas duumeni. vientulja telefonbuudinja. arii sarkana. un iela kaa pinocheta paraades bikses - melna asfalta kraasaa ar sarkanu joslu viilee, pa kuru braukt vieniigi busiem un ritenjbrauceejiem.
kad izliecas paari palodzei, skats aiziet taalumaa liidz ar bezgaliigu piparbodiishu rindu un frizeetavaam, kur melnie pin melnos biziitees, turku eedniicaam, kur meedz ietureeties gilbert&george, autoriepu mainjas punktiem un to atleetiskajiem dienvidslaavijas puishiem kombinzonbiksees bez krekliem, veljasmazgaatuveem un atsleeglabotuveem, bet pashaa galaa - afrikaanju tirgus, tb, kluugu mucas ar viingliemezhu mutantiem divu duuru lielumaa, svaigu zivju galdi un taalu briinumzemju voblas, cukurniedras un visaadas zaaliites viedas, koshu audumu bakji greedaas un mezhgjiinjotas riita kleitas uz pakaramajiem veejaa.
vieniigi pa logu liekties aaraa gjorga - tie te vinjiem veras kaa biidaamaas durvis, tikai pa vertikaali uz augshu - sajuuuta kaa zem giljotiinas (taada taa pilseeta).
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, September 12th, 2004
| |
10:32
|
|
shovakar uz trakoti inchiigu ica (institute of contemporary art) pasaakumu: petshopboiz dziivajaa speelees soundtreku eizenshteina "brunjukugjim potjomkinam". galiigi neliimeejas abi kopaa. ja nu vieniigi tik daudz, ka gejiem juurnieki vienmeer patikushi...
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 10th, 2004
| |
18:58
|
staigaaju pa pilseetas austrumdaljas kafejniicaam un baariem darba mekleejumos. visi krata liekuliigaa nozheelaa galvas, sakot, ka nupatinj kaa esot pa jaunam nokomplekteejushies, bet lai es atstaajot savu cv, tad shie doshot zinju, tikliidz buushot kaada vakance.
neveiksmiigi apbraukaajis kaadu duci iestaadiijumu, iegriezhos budistu centra kafejniicaa un tavu briinumu - nu, ir tak, ir tak tam sektantismam savs labums - shie uzreiz aicina mani pieseest, iztaujaa siiki un smalki - kaa mani saucot, ko darot, kur studeeshot, ar telefonu nummuriem lai grib apmainiities, sak, no latvijas veel nevienu budistu neesot sastapushi, utt. shobriid briivu vietu gan neesot, nudien neesot (ticamiibai raada man jau aizpildiitu naakamaas nedeeljas darba grafiku), bet es varot vismaz izmeegjinaajuma labad kaadu dienu atnaakt pastraadaat, lai redzeetu kaa te ir un vai man maz gribeeshoties.
prieciigs minos ar richuku maajaas, rasistiskaa priekaa domaajot, ka budistiem ar savas zhiidu shtelliites - saverveetos nelaimee nepametiis :)
|
|
(13 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, August 28th, 2004
| |
00:39
|
pļavai atņemtā pleķī sarindoti zemeņu dēsti, mājas galā pārstādīta saldā mīla, vītola spraudenis aiz staļļa – tie ir šodienas un šīs vasaras pēdējie darbi. istabas izslaucīju jau vakar.
rīt atliek vien sakravāt somas, ienest iekšā no lieveņa galdu, aizvilkt priekšā logiem skapī piemeklētos aizkarus un doties vēl pēdējo reizi tos piecus kilīšus līdz asfaltētajam ceļam, lai stopētu prom uz rīgu, no kuras tad tālāk ar aerobusu prom uz megasitiju uz dies vien zin cik ilgu laiku.
sēžu dīķmalā, tukšām acīm blenžot uz mēness ripu, un jūtos neganti vainīgs. pret minkānu, kurš tiks izvilkts no siltās aizkrāsnes un nometināts pie mātes. pret lapām, kas nežēlotas kritīs un netiks sagrābtas ar nelaiķēm pienācīgu cieņu nedz šoruden, nedz pavasarī. pret vecajām ābelēm, kuru kraupjainie čakārņu vaiņagi vai kliedz pret debesīm pēc prasmīga dārznieka rokām un apmētā garāmgājējus ar jau kokā iepuvušu ābolu spridzekļiem. tjipa, kariņos spēlē. a manam to tik vajag, lai nadzīgi iejustos kazāka cienīgas bēgļu večiņas ādā un lauzītu vaimanās mezglainos pirkstus.
un kā par spīti lomu spēlēs piepalīdzēt šodien bija nolēmis arī ēdoles baronlielskungs fon bērs. skatos, iebrauc sētā milzu mercēdes, izkāpj tāds oktoberfesta cienīgs kungs gados un raugās visapkārt, nostaļģiskā nolemtībā šūpinādams galvu. mein got, mein got, šitik vien no viņa tantes muižiņas pāri esot palicis! būtu es lancmanis, moš patērzētu vairāk, bet vai man pašam savu trimdinieka bēdu par maz? vai man šobrīd līdz baronlielskungiem prāts nesas, kad ķirbji un kabači paliek uz lauka nenovākti un tik vien no zemēm līdzi var paņemt kā pāris buntītes kaltētu asinszāli, kaķpēdiņas un rūgti sūro pelašķīti?
p.s. teorētiski ir arī priecīgas ziņas. turpmāk atkal būšu ar piekļuvi internetam, tb, atgriežos cibistu pulkā.
|
|
(9 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, May 23rd, 2004
| |
15:56
|
***
brien par pļavu kaimiņiene pilnu grozu murķeļiem un jau iztālēm stāsta, ka stārķim lidojumā no knābja izkritis čūskulēns, teju šai virsū: “tpu-tu-vells, bij man tādu atnesties.” es pļau zāl un smejās, nezin - ticēt vai nē. piestā pie māj traktors ar kultivātor, shim pār manām ganībām vajgot tikt uz mežmal, likšot iekšā kartfeļs, ko medniek uzsaucot mežacūķiem. es sak, ka nav brīv. es ir pret šaušan un gaļu lai pa lāgiem neēd. šis dusmīgs, bet neko darīt, brauc lielo riņķi, to gaisa gabalu apkārt. es pļau zāl tālāk un smejās.
***
es grāb zāl, ka zvan. skrien iekšā pie telefona - kā ta - rīdzeniek. gribot atbraukt, vai i māj, vai ko atvest. nav vēl stunda riņķī, ka šie klāt. šito gabal – divsimt kilometri - knapi vienā stundā. ienes iekšā milzu maisu, tik pillu, ka pašiem vai slinkums krāmēt ārā. triju veidu ķilavas lai. vienas tādas, nez kādas, dārgās. šņabis ar vaniļu. franču vīns. divi dažādi biezpieni, smalki biešu salāti kārbā pa pusotru latu, visādi sieri un torte ar. es šiem do galdā rabarberu ķīseli – šie pačāpstina, pačāpstina, bet vairums paliek glāzē. gramstās ap šņabi. nu, labi, ta dzers to. fiksi piedzeramies, bābiets aiziet uz tālo galu un atlūst, a mēs divi paliek virtuvē un runā. runā riņķī, runā apkārt, kamēr secina, ka viss ies grīstē, ja paši ko nedarīs. es gan mēģin ko iebilst, ka mans netic progresam, ka es nav bīdītājs un tā, bet, kas secināts, secināts. ejam gulēt, jo – mīlīt balto – šim rītu jau desmitos jālido uz kurieni tur, kišiņevu vai kuibiševu. bet sievišķis tak paliks?, - es vaicā. palikšot, palikšot, kur ta likšoties.
***
a no rīta nekā. abi mašiņā iekšā un prom bij. ta ta viesi. es domā, paliksies, murķeļos aizies, cielavu ligzdu dēļu kaudzē lai šiem parādīs, ugunskuru iekurs, kartfeļus pelnos uztaisīs, bet kas tev dev. es tev teiks - sakūl tik gais! eh, es ņem grābekl un grāb tālāk.
|
|
(16 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, April 28th, 2004
| |
22:12
|
|
neizturēju, salūzu, ielogojos. ātri un badīgi izlasu sviesta cibas ieraxtus teju nedēljas garumā. kā es gribu antenu kalna galā ar raidītāju! kā man bail no telefona rēķina! kā es gribu būt igaunis, kam valdība ļauj cerēt uz bezmaksas interneta pieslēgumu nākotnē! es iestājos par lauku cilvēka tiesībām dabūt ko vairāk kā iezvanpieeju!
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, April 8th, 2004
| |
03:59 - vēl viens īsais
|
|
lūdzu, turiet par mani šodien īkšķus no plkst. 9iem līdz 10iem rītā. kā mēdz piemetināt no ārzemēm samācījušies kārkleiropieši - paldies!
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| |
03:33 - vai tukšums var pastāvēt tikai un vienīgi iekšā?
|
|
nez vai tukšumi ir dažādi? vai likt vienādības zīmi starp izdzertas piena pakas tukšumu un to, kurš tukšā lielībā? vai tukšā galvā mīt tas pats, kas tukšā dūšā? un kādēļ tukšums gandrīz it vienmēr ir iefasēts? ja nu mēs viņu izlaistu ārā? vai tad tas zaudētu savu dažādību un kļūtu par vienu veselu?
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|