nupatiņ kā nogāju lejā līdz pakistāņa piparbodei pēc tabaciņas, un pie reizes pēkšņi arī kaadu saldumu sagribējās. pārlaižot aci pār leti, skatiens iestrēga pie bauntija, un še tev - tādā deja vu ierāva, ka par maz neliksies...

cik tas gadus atpakaļ bija? piecpadsmit? sešpadsmit? pirmā reize ārzemēs. londonā. bez naudas un bez pārliecības. atminos, kā tīniskā megamānijā dienas četras pēc kārtas gāju uz nacionālo galeriju kādu stundu divas pasērst pie vienas un tās pašas gleznas - monē ūdensrozēm, bet pēc tam pa taisno pie mārtiņa rītiņa brāļa privātā celtniecības firmā līdz vēlam vakaram smalkus kensingtonas dzīvokļus remontēt. pusdienlaika pauzēs pārējie nelegālie viesstrādnieki man mācīja poliski lamāties, vēl tagadiņ atceros, ka poliski mauka ir kurva. un kad rītiņa brālis pēc darba mani parāva pa ceļam kādu gabaliņu līdzi uz māju pusi, kopā ar viņu nācās jūsmot par blakus joslās braucošo meitiešu pupiem un iemācīties no trimdas tautieša, vinjapraat, vienu gruntīgu latviešu vārdu, ko agrāk nebiju ne dzirdējis - cišči.

no vietas, kur viņš parasti izlaida mani ārā no sava vena, līdz naktsmītnei bija krietns gabals, ko bizot ar kājām, tādēļ, lai ceļš būtu īsāks, es vienmēr sev atļāvos tiem laikiem neganti izšķērdīgu greznību - nopirkt benzīntankā lielo bauntiju. pamīšus pa dienām te zilo, te sarkano. un ēdu es viņu lēni, lēni. ne jau nu ejot, bet gan piesēdis autobusa pieturā uz beņķa kā sutīgas vasaras vakarā vēsu aliņu baudīdams. iepakojumā bija divi gabaliņi. vienu parasti apēdu tulīt, otru -pusceļā.

šovakar atkal nopirku. lieki sacīt - nevajadzēja.