ira tā, ka nesaprotu, kur paliek dienas!

jau divas nedēļas grasos uzrakstīt steidzamu un ļoti būtisku e-meilu. jau mēnesi pērku jaunas kurpes. visādas satikšanās pārceļu un atkal pārceļu. un dies vien zina, cik ilgi jau kā sev nosolos, piemēram, beidzot apgriezt kāju nagus.

taisni bail palikās šovakar, "pieņemot" vannu. viss bija tā romantiski - no vakardienas būšu viens pats mājās uz nedēļu, tamdēļ attaisīju pudeli laba vināra, saspraudu svečturos sveces, atbilsošu muzonu piemeklēju un ieniru ēterisko eļļu uzprišinātā vannā līdz zodam. kad atvēru no labsajūtas pievērtās acis, skats atdūrās pret otrā vannas galā atstutētajām kāju galiem. ieraugot tos milzu nagus, viss kaifs bija pagalam. un lielākā vai mazākā mērā to pašu var attiecināt uz visu dzīvi: vienmēr jau tie ir vien manis paša nagi, kas vai acis gatavi no pieres izskrāpēt.

no kā man tas netikums visu atlikt uz vēlāku. uz brīsniņu pēc pēdējā brīža. tā lai varētu non-stopā ar pilnu muti adrenalīna staigāt riņķī pa pasauli un bažīties.

un vien lāgiem ieslīgt mānīgas aizmirstības brīžos. tā kā šodien, kad pusdienlaika saulītē izgāju apmest loku pa parku un palasīties grāmatu. blakus uz mana soliņa piesēda pelikāns, brīdi pakasīja ar savu milzu knābi paduses un tad sastinga tādā kā meditatīvā pozā uz minūtēm četrdesmit. nolēmu sekot viņa paraugam un ieslīgu bezgala ražīgā vipasana pusstundā. paldies viņam par to.