staigāju ap vecajām ābelēm ar zāģi rokā līdz sametās žēl. apstaigāju liepas. arī sametās žēl. atmetu ar roku zāģim un nolēmu nodoties laušanai. tagadinj man joprojaam ir ābeles ar mondriāna cienīgiem vainagiem, liepas, kas gandē mājai jumtu un pillas vāzes pūpolbunšu. jee, āzis par lieldienu zaķi.