Svētkus mēs svinēt nemākam. Diez, kādā nejēgā var sasaistīt valstiskuma nodibināšanas teju simtgadi, rīkojot dažādus ginesa rekordu sasniegšanas mēģinājumus. Parādīt vienotas nācijas garu? Tāda ir tā netveramā ideja?

Bēdīgs mums ir it viss. Sākot ar himnu, beidzot ar pārējām dziesmām, ko dzied valsts svētkos. Vispār kādreiz korī bija dziedama tāda dziesma "Lai līgo lepna dziesma, tev, brīvā Latvija", kas būtu krietni labāka himna valstij, kas grib priecāties par savu pastāvēšanu. Ko tad var gribēt no tautas, kurai jau no bērna kājas (par tagad augošo paaudzi) valsts svētkos ir muzikāli drūma dziesma jādzied.

Vēl pamatīgi pārsteidza, ka šogad trīs zvaigžņu ordenis tiks cita starpā piešķirts Dainim Īvānam, Jānim Peteram un vēl čupiņai cilvēku, kas ļoti tiešā veidā piedalījās valstiskuma atjaunošanā. To ordeni tak piešķir tikai vienreiz, ne? Jocīgi, jo kamēr ordenis ir izdāļāts pa labi un pa kreisi uzņēmējiem un aktieriem, cilvēkiem, kas izdarīja kko patiešām vērienīgu, viņu nav pieticis.