šitā ir tā riebīgā reize, kad tu dzer, dzer, nekādas jēgas no tā nav. neesmu pat tik apreibis, lai spētu kaut mazliet no sevis attālināties un apsvērt to visu par viņu no trešās personas skata.
ok, es neticu draudzībai pēc gadiem ilgušām attiecībām. nu es nevaru iedomāties neko tādu. abstrahēties no tā visa es nevarēšu. vismaz šobrīd nevaru iedomāties, ka varētu, nebūdams pilnīgi piedzēries, un es arī vienkārši to negribu. a nevaru un negribu. nevaru gribēt. un negribu varēt nemaz.

un pilnīgi nesakarīgam noslēgumam. vot kad es apskatos to, kā simple minds 89 gadā bliež vaļā waterfront, man atkal jau liekas, ka cilvēce beidza izgudrot labu mūziku līdz ar datora ienākšanu parastā cilvēka ikdienā. un idritvai razit, braiens īno ar coldplay nav izdarījis neko no tā, ko jamais izdarīja ar u2.

un vēl šovakar noskatījos atkal i have a dream runu. regulāri iedvesmo.