Vispār par Ukrainu. Pirmkārt jau tas, ka viņiem ir šādas vēlēšanas ir lielākais Juščenko nopelns. Neko citu pa lielam viņš nav izdarījis. Viņš pats nesen pateica, ka viņš negrib būt politiķis, bet drīzāk valstsvīrs. Valstsvīrus krīzes laikā nemīl, bet Juščenko tāds mēģināja būt, laiku pa laikam rosinādams visādas komunistus atmaskojošas lietas. Kaut vai par golodomoru, kuru izmisīgi cenšas atzīt par genocīdu, lai gan vairāk liekas, ka tas gluži nav genocīds, ja par genocīdu sauc slaktiņus uz etniskā pamata.

Ukrainas politika ir tikusi 5 gadu laikā tālāk nekā Latvijas demokrātija savu 20. Atjēgušies, ka no prezidentālas republikas vajag iet uz parlamentāru (Latvijā ir otrādi). Vēlēšanas viņiem ir spilgtākas. Līderi ir spēcīgāki, lai arī populisti līdz kapa malai. Galu galā, fakts, ka Ukrainas austrumiem un rietumiem ir katram savs līderis nodrošina politikas dinamiku. Debešķīgākais demokrātijā ir tas, ka tā neļauj vienam grupējumam uzurpēt varu uz mūžīgiem laikiem. Ukrainā, ja tiks ievēlēts par prezidentu Janukovičs, mazliet kaut kas mainīsies. Latvijā var balsot da par jebko, nekas nemainīsies.

Ukrainas lielākā problēma ir un paliek konstitucionālā reforma, kas tā arī nav pabeigta. Šobrīd tā karājas kaut kur pa vidu starp prezidentālu un parlamentāru. Kad viņi beidzot aizies uz parlamentāru, tad lietas sakārtosies. Savādāk nav skaidrs, kas ir galvenais - prezidents vai premjers. Un lūk arī visa kasīšanās politiskajā elitē, kas neļauj risināt problēmas.

Kas ir labāks - Janukovičs vai Timošenko? Noteikti, ka Jūlija, taču tikai dēļ bizes. Citādi tur nekādas starpības nav. Ar rietumiem runās abi, ar Krieviju runās abi. Iekšpolitiski starpības nav vēl jo vairāk.