Piedāvājums iesaistīties valdībā Jaunajam Laikam ir tiešām jocīgs. Tagad, kad ir sataisīti pilnīgi mēsli, koalīcijai lūk vajag paplašinājumu, turklāt, ne jau tāpēc ka pašiem to baigi vajadzētu, bet lai nomierinātu sabiedrību, tas, kā viņu tur, nacionālais izlīgums un darbs valsts labā.

Būtībā vienīgais modelis, kādā JL būtu jēga piekrist šādam aicinājumam, ir tikai tad, ja JL tiek iedotas premjera deleģēšanas tiesības + šobrīd galvenie ministru posteņi, izmetot no koalīcijas kādu no šobrīd to veidojošajām partijām - ZZS, TP vai LPP/LC. Jebkuram ir skaidrs, ka neviens tam nav gatavs. Citādi nav jēgas - dabūs JL sev ekonomikas vai finanšu ministra posteni, taču neko izdarīt nespēs, jo koalīcijas padome (tas ir mūsu valsts galvenais lēmējorgāns) visu izlems tā, kā pieņemts to darīt līdz šim.

Tālāk ir aspekts par JL prasību atlaist esošo Saeimas sasaukumu, kas ir principiāls šķērslis un tā pārkāpšana būtu JL pašnāvība, ņemot vērā tās reitingus. JL nepacels atbalstu valdībai, tā sagraus atbalstu sev. Politiskā loģika un veselais saprāts, cerams, liks JL šo piedāvājumu noraidīt.

Turklāt, ko vispār dos jauna valdība, ja netiks mainīta ierēdniecība? Mums lielākā nelaime ir ierēdņi, kas sēž savos ministriju departamentos gadiem un gadu desmitiem ilgi - viņus uz kaut kādām pārmaiņām piespiest ir teju neiespējami. Var nomainīt nozares ministru, var nomainīt valsts sekretāru un vienalga daudzas jaunas idejas sabruks zem ierēdniecības spiediena. Birokrātija galu galā ir sistēma, kas kopumā ir orientēta uz pašsaglabāšanos un ierastās kārtības saglabāšanu, nevis uz pakļaušanos spiedienam no augšas vai pārmaiņu īstenošanu. Tāpēc viena no lietām, kas kaut ko šajā valstī izmainīs, būs nevis ministriju vadības (kaut visas valdības) nomaiņa, bet gan ierēdņu rotācijas ieviešana.