| Polnij Pizģec |
[Apr. 25th, 2007|06:12 pm] |
Šodien jau pamodos tādā ne īpaši labā garastāvoklī, kuru vēl vairāk sabojāja frizieru kursu idiotiskā vadītāja, bet tālāk sekoja kaut kas vispār manam blondajam prātam neaptverams.
Frizierveikalā iegādājos krāsas, matu kosmētiku kādai klientei un vēl dezinfekcijas līdzekli instrumentiem, visu to man laipni ielika maisiņā, ko es pēc tam ieliku savā mīļajā mugursomā. Tālāk sēdos mikriņā, lai dotos uz Trulību nodot pēdējo pie manis palikušo grāmatu un vismaz uzsāktu kursadarba rakstīšanu. Kāpju jau laukā no mikroautobusa Ziepniekkalna ārēs, kad sajūtu, ka uz kājas kas pil - vēršu skatu uz leju un skatos, ka tas kaut kas pil no manas somas. Izrādās, ka man nemanot somā pilnībā atskrūvējies uz spirta bāzes esošais instumentu dezinfekcijas līdeklis ar tilpumu ne vairāk un ne mazāk kā viens litrs, un viss tas viens litrs, jā, jā, viss sasodītais viens litrs šī šķidruma izlijis manā somā. Trulības grāmata uzblīdusi un zaudējusi savu krāsu, tāpat arī mans plānotājs un šalle. Tur pat uz Graudu ielas un Vienības gatves stūra gandrīz saraudājos.
Nu neko, iegāju tur pat blakus esošajā Narvesenā, palūdzu maisiņus, iestūķēju tur savu pilošo un smirdošos somu ar visu tās saturu un sēdos autobusā atpakaļ uz centru. Labi vēl, ka man patrāpijies tāds labs vīrietis, kurš visu ceļu no Ziepniekkalna līdz pat centram telefonsarunā uzklausīja manas vaimanas un čīkstēšanu, retumis tikai iespraucoties ar nelieliem smiekliņiem un Nū, mazā, nekas taču tik traks nav noticis.
Lai remdinātu sirdssāpes par šodienas pārdzīvojumiem, iegādāju sev piemājas veikalā sekojošo: saldējumu, limonādi, bundžiņu džintonika, čipsus un šokolādes pudiņu. |
|
|
| grāmatu klubiņš, šubi-dubi |
[Apr. 24th, 2007|04:35 pm] |
Mans žurnāls gadiem ejot ir izveidojies par tādu kā Rukšānes slejas, man tā gribētos domāt, labāko, vai vismaz labāku versiju (nesen vēl izvērtās saruna ar tēva sievu par to, kālab Ruksīša murgojumus joprojām dēvē par seksa sleju) pārmaiņus ar nelielu ievirzi uz visai amerikānisko un mazliet lielbritānisko (esmu iemīļojusi grāmatas ar darbības norises vietu - Londona) grāmatu klubiņa versiju, pa vidam vēl iepiņķerējot dažādas sadzīviskas likstas.
Šoreiz, mīļo lasītāj, es tev pastāstīšu par divām jaunām grāmatām, kas manu jau tā nožēlojamo finansiālo stāvokli ir pataisījušas vēl nožēlojamāku.
Nr 1: Davin Nicholls, Starter for 10. Iegādāju, jo viņš bija salīdzināts ar manis dievināto Hornby, pat vēl vairāk - Move over Hornby, here's Nicholls... bla bla bla. Esmu iesākusi lasīt un jau izdevusi pirmos gārdzienus, kas izsauca blakus uz soliņa apmetušos tūristu izbrīnītus skatienus. Iesākums labs, mazliet Hornby`isks un man noteikti tīkams.
Nr 2: Nesen latviešu valodā izlasītās Elegances autores Kathleen Tessaro otrais darbs Innocence, pretēji Hornby daiļradei pilnīgs un galīgs sieviešu gāziens, vēl gan neesmu iesākusi lasīt, bet spriežu pēc Elegances.
Vēl mājās kaut kur kastēs stāv pārītis kaut kad iegādātu, bet tā arī neizlasītu darbu, kuri noteikti, nu labi, ne noteikti, bet cerams, ka visai drīz gozēsies mana dzīvokļa plauktos un vēlāk - šoreiz gan noteikti - tiks arī izlasīti. |
|
|
| welcome to the real world |
[Apr. 24th, 2007|04:23 pm] |
Es nezinu vai tas ir manu stabuleņu nopelns vai kas cits, bet es dabūju darbu, un, kā teiktu daži mani paziņas un noteikti arī daži radinieki, Īstu Darbu, nevis tur kaut kādu figļi-migļi ar šķērēm, ķemmēm un pindzelēm. Patiesībā es dabūju pat divus darbus, no kuriem vienu gan man nāksies atteikt, lai mestos iekšā tādā kārtīgā čelendžā - dēvētā arī par nežēlīgo biznesa pasauli, hahā.
Pēc intervijas un tam uzreiz sekojušā nu-tad-atnes-algas-grāmatiņu-un-pases-kopiju jutos nu tik gandarīta un tik maniakāli uzlādēta, ka aizgājām kopā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) twenty4seven uz tuvāko Double-Trouble kafijvietu, aprijām par vistburgerim ar brīvajiem kartupeļiem un pēc tam vēl vienbalsīgi nolēmām, ka jāēd, jebšu būtu jāsaka - jāsplito - arī Banana Split, kas gan neizrādijās tik labs, kā iepriekšējo reiz kafijvietā pie Doma laukuma. |
|
|
| prom no acīm, laukā no sirds |
[Apr. 23rd, 2007|11:26 pm] |
Nevar jau tik vienkārši izmest no galvas un tā lielā, pukstošā asinsrites orgāna četrus pēdējos dzīves gadus, tomēr es jūtu, ka būs labi, un patiesībā - ir labi. Es ieķeros elkonī savam jaunajam puikam un mēs lēkšojam cauri naksnīgajai Rīgai, mēs smejamies, bučojamies un esam laimīgi, lai arī kaut kur pakrūtē man slepeni joprojām mazliet smeldz.
Ar vienu bedri otru neaizraksi, es zinu, tomēr šoreiz (jūs teiksiet - tāpat kā visas citas reizes) ir sajūta, ka būs citādāk, un tik vājprātīgi gribas šai sajūtai uzticēties un ļauties, ka es to arī daru. Es krītu atkal un man vienalga, ka iespējams vai visticamāk atkal nobrāzīšu ceļus, elkoņus un atkal būšu tā mazā, asarainā un puņķainā meitene ar ceļmallapām uz ceļgaliem un ar jodu apsmērētiem elkoņiem. |
|
|
| turam īkšķus |
[Apr. 23rd, 2007|08:59 am] |
|
Šodien es izskatos vājprātīgi tieva, tik pat gara un vēl bāla kā krītiņš. Pirmo reizi kopš bērnu dienām man kājās ir īstenas stabulenes un tās ir tik apžmiegtas, ka mana pēcpuse izskatās tvirtāka nekā tā patiesībā ir , un asinsrite kājām ir apgrūtināta. Cerams, ka darba intervijā manu melno ietērpu neuztvers kā kaut kādu modeles-gotes tēlu, jo vienkārši neko citu pietiekoši solīdu es atrast nevarēju, bet uz darba interviju džīnās un kedās ierasties arī nevēlējos. |
|
|
| par kilogramiem |
[Apr. 18th, 2007|08:15 am] |
Pirms apmēram trīs nedēļām, pēc ilgāka laika uzkāpusi uz svariem, secināju, ka esmu nokritusies svarā par četriem-pieciem kilogramiem. Vispār jau es sveros reti, galvenokārt tālab, ka savam svaram līdzi īsti nesekoju, bet nu tāda starpība mana pēdējos gados viena vai divu kilogramu svārstību vietā iedarbojās kaut kā dīvaini. Tagad nu riju un dzeru visu - stumju rīklē baltmaizi ar kārtīgu šņāpienu majonēzes zem siera, šķiņķmaizīti, somā iesaiņoju vēl vienu, ja nu frizierkursos uzmetas lielais izsalkums, vakaros trekterēju sidru, šampanieti un kokakolu un šorīt pat tējai pievienoju cukuru, lai gan to neesmu darījusi gadiem. Nav jau tā, ka man kaut kad būtu bijušas problēmas ar svaru, vienkārši šī apziņa, ka esmu tajā nokritusies iedarbojas ar kaut kādu maniakālu tieksmi rīt visu pēc kārtas.
Ja nenomierināšos, drīz to piecu gilogramu vietā nāks desmit un es pārvērtīšos par speķainu pončiku. |
|
|
| normāli |
[Apr. 16th, 2007|03:24 pm] |
Visi mani grandiozie plāni pavasari-vasaru pavadīt neprātīgu izklaižu virpulī kopā ar dārgo twenty4seven ir izčākstējuši kopā ar Berlīnes braucienu, plānoto Viļņas apmeklējumu un neskaitāmām neprātīgām un tik pat neprātīgi īsām afērām ar vīriešiem, ar kuriem nekādā ziņā nevajadzētu ielaisties nekādās darīšanās, kur nu vēl afērās, līdztekus Desperados un Corona strumpēšanai vienlaikus goroties kaut kur pie vecā, labā Pulkveža bufetes, tam pa vidu vēl koķeti miedzot ar aci glīšiem jaunskundziņiem un vairs ne tik jauniem kundziņiem, kas ietilpst iepriekšminētajā kategorijā.
Tas viss tikai tālab, ka tiklīdz es sapratu, ka būt vienai nemaz nav tik traģiski un nožēlojami, es atkal attopos ne-viena, pie tam vēl ar ļodzīgiem ceļiem un prieku par ziediem tāpat vien, lai arī cane (es taču zinu, ka tev patiesībā ārkārtīgi patīk tas, ka pieminu tevi savos ierakstos) tā visa puķu padarīšana liekas tikai un vienīgi kas Normāls. |
|
|
| ķau, mazais |
[Apr. 13th, 2007|05:16 pm] |
Es zinu, ka pavisam noteikti esmu par šo rakstījusi jau iepriekš, bet nu tomēr, tikko nolikusi klausuli pēc sarunas ar jauno puiku, izplūstu tādā padebīlā smīniņā un iegrimstu nelielās pārdomās.
Vai tā ir kāda slimība? Nu tā, tā kaķa ņaudieniem līdzīgā intonācija, ķau, mazais, ķo ļabu ķeisi? tiklīdz saruna ir ar brūtgānu?
Neba man vienai šī sērga, esmu novērojusi, ka teju visas draudzenes un arī cane, ja vien attiecībās tajā brīdī nav spriedze un garastāvoklis kaut cik lādzīgs, visas kā viena ņaud klausulē tādā maza bērna balstiņā un tā padebīli smaida gandrīz visu sarunas laiku, pārmaiņus ar sejasizteiksmi, kas atgādina norūpējušos māmuliņu.
Rodas tāda sajūta it kā sievietes sarunas laikā iegūst tādu kā, atvainojos par nekorektumu, pagaidu garīgo atpalicību kombinācijā ar Veras Singajevskas balsi.
Ķau, murr, mjau.
Un pats trakākais, ka šī kaite putnu gripas ātrumā izplatās arī pretējā dzimuma pārstāvju vidū. Man gribas vemt klausoties kā visi mani vīriešdraugi paceļot klausuli sāk pīkstēt kā tādi apslapinājušies kucēni, tomēr, kad iezvanās mans telefons un tajā redzams dārgā vīrieša vārds, es kā nohipnotizēta pārvēršos par garā vāju Singajevskas kundzi. |
|
|
| darbs dara darītāju |
[Apr. 13th, 2007|05:06 pm] |
|
Tātad rītdienas pirmā daļa tiek veltīta CV rakstīšanai un izsūtīšanai. Jāatrod beidzot nopietns darbs, cik tad var māžoties apkārt un kapeikas pelnīt mājās draudziņiem matus šķērējot. Būs laikam jāiepērk lietišķie kostīmiņi, smalkas kurpītes un jāsēž pie telefona. |
|
|
| ak tu, mana mazā muļķe |
[Apr. 13th, 2007|12:02 pm] |
|
Ir tik labi, ka pat negribas jums neko stāstīt. |
|
|
| ātri gan |
[Apr. 9th, 2007|05:36 pm] |
Pēc divām divpadsmit stundu darbadienām esmu sapratusi, ka darbs salonā laikam nav priekš manis. Pārāk daudz stresa, pārāk maz prieka, noteikti pārāk daudz intrigu un divpadsmit stundas uz kājām - ar rokām galvenokārt gaisā - noteikti nav nekāds jociņš-spociņš.
Laikam jau tā tomēr vairāk ir sirdslieta un prieka lieta nekā bankomāts. Negūstu diži lielu baudu skaistinot niknus un uzpūtīgus onkuļus un tanšus, vajag piparmētru tēju, šampanieša glāzīti, cepumus un konfektes. Vajag smaidus, smieklīgo matu mazgāšanu upurim uz ceļiem esot un pļāpāšanu. Kad būs tā pavairāk naudiņas varbūt pabraukāšu uz kādu semināriņu, pagaidām iedvesmai pirkšu žurnālus, pētīšu jauniešus lielpilsētas ielās un sapņošu.
Tagad jāraksta kursadarbs, jāpiebeidz epopeja ar dzīvokli, jāpabeidz frizierskola un paralēli tam jāmeklē kāds kārtīgs astoņu stundu darbs. |
|
|
| Berlin, Berlin |
[Apr. 9th, 2007|03:09 pm] |
Šogad vīrišķu dēļ jau divas reizes esmu atteikusies no ārzemju braucieniem.
Berlīne, es tevi mīlu, bet man tevi ne-va-ja-ga! |
|
|
| ole! |
[Apr. 5th, 2007|05:52 pm] |
|
Ir labi. |
|
|
| day one |
[Apr. 3rd, 2007|05:42 pm] |
|
Nu ko - rīt visi tur par mani īkšķus. Jāmēģina kaut kā izvilkt pirmā divpadsmit stundu darbadiena. |
|
|
| reibst |
[Mar. 31st, 2007|02:12 pm] |
Man reibst galva no visa, kas ar mani notiek - kā no trīs glāzēm vīna vai pusbundžiņas stiprā džintonika. Un labi reibst, tik labi reibst, ka sejā pastulbs smaids un grūti kājās nostāvēt.
Trešdien mana pirmā divpadsmit stundu darbadiena frizētavā - lieki teikt, ka uztraukums pamatīgs. |
|
|
| vakara plāns |
[Mar. 28th, 2007|07:07 pm] |
|
Nopirkt gludekli, lampas, lielu pudeli šampanieša, aizvest uz dzīvokli mantas un pamatīgi pielakties. |
|
|
| karaļvalsts |
[Mar. 26th, 2007|09:09 pm] |
Agrās priekšpusdienās Āgenskalns un Iļģuciems pārvēršas par pensionāru karaļvalsti.
Gāju lūkoties, kā sokas meistariem manā dzīvoklī. Nesokas, proti, pulkstens vienpadsmitos tur vēl neviena nebija. Toties pēcāk soļoju uz netālo Mārtiņa ielu iesniegt papīrus jaunās pases pagatavošanai un novēroju tādu skatu - viss mans rajons kā applūdis ar pensionāriem un alkoholiķiem, kā arī ar pensionāriem-alkoholiļķiem un pensionētiem alkoholiķiem. Laikam jau visi izlīduši pavasara saulītē pasildīties un noķert pirmo zagaru. Uz brīdi pat radās tāda biedējoša sajūta it kā pēkšņi visa pasaule būtu novecojusi, nodzērusies, un es vienīgā palikusi jauna un skaista. |
|
|
| on the road again |
[Mar. 25th, 2007|01:29 pm] |
Nu ko, ja tic solījumiem, tad pirmdien-otrdien visiem sīkumiem dzīvoklī vajadzētu būt pabeigtiem, tālab tā vietā, lai sēdētu un neko nedarītu, sāku mantu šķirošanu un pakošanu.
Tas ir neticami, kā cilvēki apaug ar mantām. |
|
|
| lēnām palieku par dusmupūķi |
[Mar. 23rd, 2007|04:29 pm] |
|
Dzīvoklī joprojām daudz dažādu nepaveiktu sīkumu, kuru dēļ pagaidām vēl īsti nevaru tur ievākties. Tracina tas, ka uz lielu daļu no tiem iepriekš biju vērsusi pastiprinātu uzmanību un vairākkārt pārjautāju, vai ir skaidrs, ka tas un tas noteikti ir jāizdara, tomēr joprojām daudzas lietas stāv nepaveiktas, dzīvoklis pilns putekļu un drazas. |
|
|
| ikdienišķais, ielaminētais smaids |
[Mar. 22nd, 2007|11:00 pm] |
|
Visas manas līdzšinējās pases bildes bijušas īpaši tizlas. Pašā pirmajā es izskatījos pēc līķbālas anorektiķes, otrajā man bija vājprātā tizla frizūra, bet trešajā es vienkārši biju, kā teiktu mans tēvs - spēcīga - jeb kā teiktu es - resna. Rīt mēģināšu šo tradīciju lauzt un pēc trim nedēļām robežai kāpt pāri ar svaigu, glīšu bildi, kurā izskatīšos neatvairāmi, vienlīdz nepārkāpjot pilsonības un migrācijas pārvaldes noteikumus, citēju ..persona ir ar ikdienišķu sejas izteiksmi vai mazliet smaida. |
|
|