| prom no acīm, laukā no sirds |
Apr. 23rd, 2007|11:26 pm |
Nevar jau tik vienkārši izmest no galvas un tā lielā, pukstošā asinsrites orgāna četrus pēdējos dzīves gadus, tomēr es jūtu, ka būs labi, un patiesībā - ir labi. Es ieķeros elkonī savam jaunajam puikam un mēs lēkšojam cauri naksnīgajai Rīgai, mēs smejamies, bučojamies un esam laimīgi, lai arī kaut kur pakrūtē man slepeni joprojām mazliet smeldz.
Ar vienu bedri otru neaizraksi, es zinu, tomēr šoreiz (jūs teiksiet - tāpat kā visas citas reizes) ir sajūta, ka būs citādāk, un tik vājprātīgi gribas šai sajūtai uzticēties un ļauties, ka es to arī daru. Es krītu atkal un man vienalga, ka iespējams vai visticamāk atkal nobrāzīšu ceļus, elkoņus un atkal būšu tā mazā, asarainā un puņķainā meitene ar ceļmallapām uz ceļgaliem un ar jodu apsmērētiem elkoņiem. |
|